1934. gada 21. maijā dzimis krievu kino režisors un scenārists Gļebs Panfilovs.

Gļebs Panfilovs ir krievu kinorežisors un scenārists, kurš savos darbos ar absolūtu noturību allaž saglabājis savu iekšējo brīvību. Viņa radītās filmas bijušas notikums tā laika mākslas pasaulē un arī strādājot padomju gados režisors pratis lavierēt starp laiku, politiskajām norisēm un jaunām modes tendencēm. Savukārt režisora un scenārista filmu varoņi liek skatītājam pārvērtēt savu dzīvi, kā arī pārdomāt cilvēku attiecības . Viņa kontā ir tādas filmas kā “Vassa”, “Sākums”, “Māte”, “Bez vainas vainīgie”, “Romanovi. Imperatora ģimene”.

Un vēl kas zīmīgi, Gļeba Panfilova filmas nav iedomājamas bez viņa mūzas un sievas Innas Čurikovas.

Gļebs Anatoļjevičs Panfilovs piedzima 1934. gada 21 .maijā Magņitogorskā, kur tēvs strādāja par vietējā laikraksta korespondentu, bet mamma – metalurģijas rūpnīcā ekonomikas nodaļā un esot bijusi ilgtermiņa plānotāja. Zēns audzis lolots un bēdu nepazīdams, vecmāmiņa lasīja pasakas priekšā un arī iemācīja topošajam režisoram un scenāristam lasīt, kā arī bieži veda viņu uz teātri. Gļeba tēvs paralēli žurnālista darbam bija aizrāvies ar fotogrāfiju un tieši viņš atklāja dēlam visus fotomākslas knifus, un īpaši Gļebu esot aizrāvis fotogrāfijas attīstīšanas process – tas mirklis, kad uz baltas papīra lapas ķīmisku šķīdumu ietekmē parādās attēls, bijis maģijas pilns.

Iespējams tieši tāpēc skolas laikā, kad visi viņu dēvēja par izcilu skolēnu, tieši ķīmija ļāva izcilniekam spīdēt vēl spožāk. Tāpēc diezgan likumsakarīgi, kad nācās izvēlēties profesiju, Gļebs izvēlējās ķīmijas studijas Urālu Politehniskajā institūtā. Starp citu tieši studiju gados Gļebs apguva amatieru kino kameru, tomēr ķīmijas ceļi aizveda uz Sverdlovskas medikamentu rūpnīcu, pētniecības institūtā darbojies kā zinātniskais līdzstrādnieks.

Radošā daba viņu turpināja urdīt un aktīvais komjaunietis kopā ar domu biedriem izveidoja amatieru filmu studiju. Un tieši te top Gļeba Panfilova pirmās filmas “Tautas milicija” un “Neilona jaka”. Viņa veikumu pamanīja vietējā televīzija, kas uzaicināja viņu galvenā redaktora palīga darbā. Strādājos televīzijā tapa vēl pāris filmu, bet paralēli darbam televīzijā Panfilovs studēja Valsts kinematogrāfijas institūtā, kur ieguvis operatora diplomu, uzreiz iestājās režijas kursā. Pēc tā beigšanas taisnā ceļā režisors nokļuva filmu studijā “Ļeņfilm”, kur tapa viņa pirmā pilnmetrāžas filma ar režisora mūža aktrisi Innu Čurikovu, kara drāma “Nav ceļa caur uguni”.

Filmēšanas laikā iesācējam režisoram acīs iekrita slaidā un jautrā aktrise, tikmēr režisors iekarojis aktrises sirdi gan ar izskatu, gan savu prātu. Aktrise vēlāk kādā intervijā stāstīja: filmas scenāriju viņai atnesis otrais režisors, kuram Inna prasījusi, režisors vismaz ir jauns? Uz ko atbilde bijusi – jauns, skaidrs, ka jauns. Bet filmēšanas laukumā parādījies nemaz ne tik jauns režisors. Tāds bijis aktrises pirmais iespaids, bet kad sākušās proves un darba process, aktrise pavērtu muti klausījusies režisorā un domājusi, ak dievs, cik viņš gudrs.

Satuvinājušies filmēšanas laukumā aktrise un režisors jau pavisam drīz svinējuši kāzas un tad pasaulē nāca abu vienīgais dēls Ivans, kuru vecāki, centās pasargāt no kino pasaules. Dēls, lai arī kļuva par diplomātu, tomēr ir filmējies tēta filmā, un uz ekrāna redzams kopā ar mammu filmā “Bez vainas vainīgie”.