1694. gada 21. novembrī piedzima Fransuā Marī Aruē, ko labāk pazīstam ar vārdu Voltērs. Dižais franču rakstnieks, filozofs un arī humorists meklēja atbildes par Dieva lomu cilvēka dzīvē, meklēja atbildes par to, kādam jābūt labam monarham un arī kādai lomai jābūt abu iepriekš pieminēto pakļautībā esošajiem cilvēkiem. Voltērs nodzīvoja garu mūžu, lai iedotu pasaule pamata izpratni par to, kas ir brīvība.

 

17.gadsimta beigas, protams, nav labākais laiks, kad runāt par cilvēka personīgās brīvības izpausmēm. Ne tikai reliģiskie, bet arī sociālie rituāli un lietu kārtība ir tik stipri, lai neļautu cilvēkam izvēlēties pašam savu ceļu. Tā arī Voltēra tēvs bija pārliecināts, ka dēlam jākļūst par juristu. Kā pats Voltērs rakstīja, jaunībā viņš gāja jezuītu skolā – mācījās latīņu valodu un vēl visādas blēņas. Tēva vēlmes Voltērs neizpildīja. Tā vietā, lai kļūtu par likuma burta pārzinātāju, viņš kļuva par domas un literatūras spēka valdnieku, jo ar saviem darbiem iedvesmoja tūkstošus.

Piedzima Franusā Marī Aruē Parīzē. Viņš bija brašs joku plēsējs, jo sākumā tieši par saviem jokiem ne reizi nonāca Bastīlijā. Sākumā viņš piepelnījās kā dzejnieks izsmējējs aristokrātu namos. Un kādā reizē pārkāpa satīras robežu ar izsmejošu dzejoli par Francijas reģentu. Pirmais ieslodzījums Bastīlijā bija rokā. Vēlāk Voltēram bija dažādi dueļi un intrigas, kuru rezultātā viņu atkal ieslēdza aiz restēm, jo asais prāts un vēl asākā mēle bija nāvīgs ierocis pret tiem, kas iedomājās iesaistīties argumentos ar Voltēru.

Lielu daļu dzīves viņš bija spiests pavadīt ārpus Francijas. Pēc kādas no apcietināšanām viņu atbrīvoja tikai ar noteikumu, ka Voltērs pamet dzimteni. Tā viņš dzīvoja Anglijā, Prūsijā, vietējās zemēs netālajā Francijas pierobežā. Tomēr ar laiku Voltēra darbi sāka iegūt filozofisko nozīmību. Viņš velta savas loģiskās pārdomas reliģijas un arī ateisma kritikai. Tāpat viņš domā par monarhijas lomu un nozīmi cilvēka dzīvē, kā arī prāto, cik liela ir loma, kas atvēlēta parastajam cilvēkam. Voltērs ir cilvēks, kura ideālus iemiesoja viena viņa frāze: „Es nepiekrītu tam, ko jūs sakāt, bet esmu gatavs atdot savu dzīvību par to, lai jums būtu tiesības izteikties”. Voltērs tic prāta kritikai un viņš tic, ka pilnīgi godīga apziņa pašam par savām zināšanām ļauj pieņemt godīgus spriedumus. Piemēram, viņš izteikti vērsās pret reliģiju un katoļu baznīcu. Voltērs ciest nevarēja institūcijas, kas apauga ap reliģisko domu, tāpat kā viņš ciest nevarēja klerikālismu. Tomēr savās pārdomās par reliģiju Voltērs to pilnībā nenoliedza. Viņš rakstīja, ja ticēt Dievam tādam, kādu to mums pasniedz katoļu baznīca, tad mums Dievs būtu jāienīst. Jo viņa nav nekā no žēlsirdības, bet gan tikai no soda un mokām. Protams, 17. vai 18. gadsimts ir bīstams laiks šādām idejām, tāpēc arī nav brīnums, ka Voltērs par saviem uzskatiem dabūja ciest.

Interesanti, ka dižais domātājs neieņēma kādu pozu. Ja viņš kritizēja reliģiju, viņš kritizēja arī ateismu. Voltērs uzskatīja, ja nebūtu reliģijas, tad cilvēki apkautu viens otru kā dzīvnieki. Tāpat viņš neuzskatīja, ka dvēsele ir mūžīga, vai arī, ka tās nav vispār. Par šiem lielumiem Voltērs uzrakstīja tikai tik daudz, ka viņam nav zināšanu ne vienā, ne otrā jomā. Lai arī viņš bija kritisks pret augstmaņiem un monarhiem, Voltēru nevar arī raksturot kā karaļa varas noliedzēju. Viņš loloja ideālus, kuri paredzēja godprātīga un gādīga monarha valdīšanu. Tāpēc pat interesanti, ka Voltērs, piedzīvoja teju vai atdzimšanu Lielās Franču revolūcijas laikā, jo viņa priekšstati par indivīda brīvību bija pamats īstenas demokrātijas ideāliem.

Liela daļa no Voltēra mantojuma ir arī viņa humora izjūta. Viņam nebija grūtību argumentēti strīdēties ar jebkuru oponentu, tomēr atsevišķos brīžos viņam patika pajokot. Zināms, ka kādā reizē Voltēra mājā kāds pajautāja – vai tiešām Dieva nav? Uz ko Voltērs lika rūpīgi aiztaisīt durvis un logus un tad čukstus pateica – tiešām Dieva nav, bet nevienam nesakiet, jo mans sulainis aizies no darba, bet sieva pārstās mani klausīt. Tāpat leģendārs ir viņa, iespējams, pēdējais joks. Jau uz nāves gultas guļot, Voltēram atveda priesteri, jo varbūt viņš gribēs izsūdzēt grēkus. Kad priesteris vaicāja, vai Voltērs vēlētos atteikties no Sātana un atgriezties Dieva apskāvienos, dižais domātājs pat nestrīdējās ar priesteri par aiziešanu no Dieva. Viņš nosmējās un pateica, ka būtu muļķīgi pašās dzīves beigās sagādāt sev jaunus ienaidniekus.