1905. gada 9. janvārī pēc vecā jeb 22. janvārī pēc jaunā stila tūkstošiem Sanktpēterburgas strādnieku un citu zemāko slāņu pārstāvju devās uz Ziemas pili, lai iesniegtu petīciju Krievijas caram Nikolajam II. Pret gājiena dalībniekiem tika nosūtīts karaspēks, kas atklāja uguni, daudzus nogalinot un ievainojot. Sekoja plaši streiki daudzās Krievijas pilsētās, un šī – t.s. Asiņainā svētdiena – aizsāka 1905. gada revolūciju.

„Valdniek! Mēs, strādnieki un dažādu citu šķiru Sanktpēterburgas iedzīvotāji, mūsu sievas, un bērni, un nevarīgie vecie vecāki, esam nākuši pie tevis, valdniek, taisnības un aizstāvības meklējumos. Mēs ciešam trūkumu, mūs apspiež, apkrauj ar nepanesamu darba smagumu, mūs pazemo, neuzskata par cilvēkiem, attiecas pret mums kā pret vergiem, kuriem jācieš savs sūrais liktenis un jāklusē. Gan jau mēs cietām, bet mūs grūž arvien dziļāk trūkuma, beztiesīguma un tumsonības atvarā, mūs smacē despotisms un patvaļa, un mēs smokam nost. Nav vairāk spēka, valdniek. Mūsu pacietībai beigas. Mums pienācis tas baismīgais brīdis, kad labāk nāve nekā tālākas nepanesamas mocības.”

Ar šādu rindkopu sākās petīcija, kuru Krievijas caram Nikolajam II dzīrās iesniegt organizācija „Krievu fabriku rūpnīcu strādnieku savienība” 1905. gada 9. janvārī pēc vecā, jeb 22. janvārī pēc jaunā stila. Tālākajā tekstā bija visai konkrētas ekonomiskas un arī politiskas prasības, kuras Krievijas līdz tam īstenotās politikas kontekstā bija praktiski nerealizējamas. Sevišķi jau petīcijā nosauktajos termiņos. Petīcijas iesniegšanas gājiens pārauga demonstrācijā. Gājiena priekšgalā nesa svētbildes, dziedāja garīgas dziesmas. Taču cars viņus nebūt negaidīja, lai saņemtu petīciju. Viņš todien pat nebija galvaspilsētā, bet uzturējās rezidencē Carskoje Selo. Toties demonstrantus gaidīja kareivju rotas ar durkļotām šautenēm un kazaku vienības ar nagaikām. Tik lielu ļaužu masu izklīdināšana pilsētas centra blīvajā apbūvē gluži tehniski ir ļoti sarežģīts pasākums, un gandrīz neizbēgami kādā brīdī spiediens uz zaldātiem kļuva kritisks. Atskanēja zalves, lodes triecās blīvajā pūlī. Tajā tiešām bija gan sievietes, gan bērni, gan veci ļaudis. Lodes nešķiroja. Šī diena Krievijas vēsturē palika kā Asiņainā svētdiena.

Uzsaukuma autors ir Georgijs Gapons – izbijis pareizticīgo mācītājs, tagad jau pieminētās organizācijas līderis. Minētā strādnieku savienība – kaut kas vidējs starp arodbiedrību un strādnieku izglītības, brīvā laika organizēšanas un pašpalīdzības klubu. Gapona ietekmē organizācija politizējās, tomēr tāpat kā tās līderim, arī pašai savienībai bija diezgan izplūdusi un svārstīga politiskā platforma. Tajā kopā jaucās pareizticībā sakņoti priekšstati par taisnīgumu un vienlīdzību, fragmenti no sociāldemokrātu un sociālistu-revolucionāru programmām. Toties politiskās izpratnes trūkumu pārpārēm kompensēja Gapona kunga politiskās ambīcijas. Jau atskanot pirmajām zalvēm Gapons steidzās nozust. Bet revolūcija Krievijā 1905. gadā tiešām sākās, tikai tās priekšgalā stājās citi, pirmām kārtām jau radikālie sociāldemokrāti – boļševiki.

Vēl šodien Asiņainās svētdienas notikumos ir daudz nenoskaidrota. Kaut vai upuru skaits – valdības oficiālie avoti minēja 128 nogalinātos un 360 ievainotos, tikām citas aplēses sasniedz pat vairāk nekā 1000 nogalināto un četras līdz piecas reizes lielāku ievainoto skaitu. Tāpat joprojām trūkst skaidrības par virzītājiem spēkiem un motīviem. Fakts, ka Gapons ir arī cara drošības policijas aģents, daudziem liek domāt, ka asinsizliešana ir carisma mērķtiecīga akcija tautas iebiedēšanai. Ir atrodamas arī klasiskas sazvērestības teorijas, ar globālo slepeno sviru raustītāju pieminēšanu. Nepārprotami ir vien tas, ka šo notikumu būtiskais cēlonis bija pastāvošās varas atrautība no lielas sabiedrības daļas un vēlēšanās runāt ar to no spēka pozīcijām.