14. un 15. gadsimtā šveicieši, izcīnīdami savu neatkarību un paplašinādami savu teritoriju uz kaimiņvalstu rēķina, bija iemantojuši izcilu karotāju reputāciju. Pateicoties tai, šveiciešus savai gvardei nolīga arī Romas pāvests Jūlijs II. Tā radās Vatikāna Šveiciešu gvarde, kuras pirmā vienība ieradās Romā 1506. gada 22. janvārī.

Tie, kuriem gadījies apmeklēt Romu un tuvāk aplūkot Vatikānu, noteikti būs ievērojuši arī pāvesta rezidences apsardzi – vīrus spilgtās, zili-dzelteni-sarkanās Renesanses stila uniformās, zobeniem un senatnīgām alebardām bruņotus. Tie ir slavenie pāvesta šveiciešu gvardi, un šveicieši ne tikai nosaukuma pēc – tāpat kā pirms 500 gadiem, arī šodien Vatikāna gvardē dien tikai katoļticīgi vīriešu kārtas Šveices pilsoņi. 1505. gada septembrī pēc pāvesta Jūlija II lūguma Šveices kantonu padome nosūtīja uz Romu 150 vīru lielu vienību, un 1506. gada 22. janvārī šie šveicieši ieradās „Mūžīgajā pilsētā”.

Iepriekšējos gadsimtos šveicieši bija ieguvuši neatkarību un pēc tam krietni paplašinājuši savas teritorijas cīņās pret kaimiņzemju valdniekiem. Kopš bērnības norūdīti skarbajā klimatā, raduši pie grūtībām un audzināti par cīnītājiem, Alpu kalnieši tagad bija pieprasītākie karakalpi Eiropā. Un pāvestam šveicieši bija vajadzīgi ne jau modes pēc. Tais laikos Pāvesta valsts bija diezgan solīda teritorija Itālijas centrā, un pāvesti nereti nonāca gluži laicīgos militāros konfliktos ar saviem kronētajiem kolēģiem.

Viens tāds konflikts izraisījās pārdesmit gadus pēc gvardes dibināšanās, kad pāvests Klements VII iesaistījās koalīcijā pret vareno Svētās Romas impērijas ķeizaru Kārli V Hābsburgu. Ķeizara armija iebruka Itālijā, un tā kā Kārlis kavējās ar algas izmaksu, karakalpi uz savu roku devās izlaupīt Romu. Pāris simti šveiciešu izrādījās vienīgā pāvesta aizsardzība pret līdz zobiem bruņoto, piedzērušos un satrakojušos laupītāju tūkstošiem. Lielākā daļa gvardu krita cīņā, bet pāvestu izdevās nogādāt drošībā.

Tomēr laiki mainījās, pāvesta vara arvien vairāk orientējās uz garīgu autoritāti, un 1970. gadā Šveiciešu gvarde palika pēdējais Vatikāna bruņotais formējums. Un, kā šķita, arī tas domāts vairs tikai defilēšanai ar zobenu pie sāniem un alebardu pār plecu. Bet tad pienāca 1981. gads, kad turku terorists Mehmets Ali Agdža sašāva pāvestu Jāni Pāvilu II, un pāvesta gvardes organizācijā notika radikālas pārmaiņas. Šodien Šveiciešu gvarde ir viens no profesionālākajiem drošības dienestiem pasaulē. Oficiāli tās ierindniekus joprojām dēvē par alebardieriem, un viņi patiešām prot apieties ar šo antīko ieroci, bet ne mazāk labi pārvalda arī modernos strēlnieku ieročus, kā arī tuvcīņas paņēmienus.