1906. gada 22. jūlijā Francija reabilitē Alfrēdu Dreifusu. Nežēlastībā kritušais armijas virsnieks bija kļuvis par spiegu spēles izkārtni. Spēcīgais antisemītisms un iekšējās Francijas armijas cīņas, kuras ietekmēja arī Vācijas spiegošanas nolūki, sagādāja Dreifusam ciešanas vienā no pasaulē briesmīgākajiem cietumiem - Velna salā.

Alfrēds Dreifuss bija piedzimis Mulūzā jeb Mulhauzenā. Tā ir pilsēta, kas atrodas ļoti tuvu Francijas - Vācijas robežai un pēc nosaukuma noprotams, ka šī pilsēta ilgstoši bija vācu ietekmē. Dreifusa ģimene lielākoties ikdienā lietoja vācu valodu, kas vēlāk radīja lielisku augsni viltus apsūdzībām spiegošanā. Lai gan lielākā ģimenes „nelaime” bija tās izcelsme. Dreifusi bija ebreji, un pie spēcīgā antisemītisma noskaņojuma Eiropā viņus sāka neciest.

Taču sāpīgā pieredze sākās tad, kad Alfrēds Dreifuss jau bija armijas virsnieks. Bērnībā viņa ģimenē nebija liela trūkuma, jo tēvs bija veiksmīgs tekstila uzņēmuma īpašnieks. Lielu daļu no savas produkcijas tēvs realizēja Vācijā, tāpēc arī ģimenei bija saistība ar Vācijas uzņēmējiem. Dreifuss bija viens no deviņiem bērniem, kurš uz morālā pacēluma viļņa brīvprātīgi iestājās Francijas bruņotajos spēkos, lai kļūtu par artilērijas virsnieku. Papildus tam viņš ieguva arī politehnisko izglītību, bet līdzcilvēku atmiņās Dreifus vairāk atgādināja vācieti, nekā francūzi. Viņš bija t.s. ”sausiņš”, prasīgs pret sevi un citiem, bet ikdienā nebūt ne ļoti aktīvs uzdzīvotājs un joku plēsējs, kluss, pieticīgs sava darba darītājs.

1894. gadā Francijas pretizlūkošanas pārvalde sāka meklēt pēdas slepenas informācijas noplūdei. Bruņoto spēku ģenerālštābā, kurā jau dienēja arī Dreifuss, kāds nodeva svarīgu artilērijas pozīciju informāciju vāciešiem. Uz paviršas analīzes bāzes par vainīgo atzina Alfrēdu Dreifusu. Lai arī viņš savu vainu noliedza, kara tribunāls piesprieda viņam mūža ieslodzījumu Francijas Gvijānā, sodu izciest Velna salā. Šī sala tiešām bija Velna sala, jo milzīgais karstums un necilvēciskie apstākļi lika ieslodzītajiem sajusties gluži kā peklē. Kad Dreifusam nolasīja spriedumu, kara tiesa nolēma arī atņemt šim vīram godu, no mundiera viņam brutāli nogrieza dienesta pakāpes zīmes, atņēma apbalvojumus un salauza virsnieku skolā piešķirto zobenu. Pats Dreifuss vēl esot centies protestēt, izkliedzot, ka nav vainīgs.

Pēc nepilniem diviem gadiem jaunais Francijas izlūkošanas pārvaldes vadītājs Žoržs Pikārts nolēma atjaunot izmeklēšanu. Viņš ziņoja, ka Dreifusa lietā parādījušies jauni materiāli. Noslēpumi turpināja pamest ģenerālštāba telpas, kamēr vainīgais it kā atrodas Velna salā. Pikārts pieļāva, ka vainīgs ir majors Ferdinands Esterazī. Taču šim paziņojumam dzirdīgas ausis neatradās, tā vietā ziņotāju pašu nosūtīja dienēt dziļā aizmirstībā kaut kur Tunisijas smiltīs.

Esterazī atzina par nevainīgu, taču viņš tāpat izvēlējās steigā pamest valsti un aizmuka uz Londonu. Presē tikmēr parādījās ziņas par antisemītismu Francijas armijā un sabiedrība sāka celt traci. Viens no lielākajiem Dreifusa aizstāvjiem bija rakstnieks Emīls Zolā. Sabiedrības aktīvākā daļa pieprasīja pārskatīt Dreifusa lietu, pamatojot to, ka visi pilsoņi Francijā ir vienlīdzīgi. Kad lietu atjaunoja, tiešām atklāja, ka Dreifusa apsūdzība ir “baltiem diegiem šūta”. Pierādījumu viņa vainai praktiski nebija, tāpēc Francijas prezidents apžēloja ieslodzīto. Dreifuss drīkstēja atgriezties dzimtenē, taču vēl joprojām kā bijušais ieslodzītais. Pēc atgriešanās Alfrēds Dreifuss ar skumjām atzina, ka valsts laboja daļu kļūdas, atļāva viņam būt brīvam un tikt prom no Velna salas. Tajā pašā laikā valsts nav atdevusi virsniekam viņa godu. Kāda jēga dzīvot bez goda? Turklāt apžēlošana tāpat nozīmēja, ka Dreifus divus gadus bija spiests pavadīt mājas apcietinājumā. Tikai 1906. gada 22. jūlija viņu beidzot reabilitēja. Par ieslodzījumā pavadīto laiku kapteini Dreifusu paaugstināja par majoru, bet sāpju remdēšanai piešķīra samērā augstu valsts apbalvojumu. Viņš atgriezās artilērijas vienību komandējošajā sastāvā un uzdienējās līdz par apakšpulkveža pakāpei. Viņš pildīja savu pienākumu pret valsti Pirmā pasaules kara laikā, bet pēc tā nolēma no armijas atvaļināties. Alfrēda Dreifusa lieta ir viena no slavenākajām spiegošanas lietām Francijā, kas pamatīgi satricināja sabiedrību, jo klaji ignorēja tās vērtības, par kurām gatavi bija mirt francūži.