1950. gada 22. maijā Londonā notika Riharda Štrausa „Četru pēdējo dziesmu” pirmatskaņojums. Komponists bija noslēdzis savas šīs zemes gaitas iepriekšējā gada rudenī, un šie pēdējie darbi bija miera, izlīdzinājuma un piepildījuma izjūtas apdvesti.

1949. gada septembrī 85 gadu vecumā no dzīves šķīrās izcilais vācu skaņradis Rihards Štrauss. Viņš bija nodzīvojis garu mūžu, pieredzējis impēriju dzimšanu un sagrāvi, revolūciju un divus pasaules karus, pie kam pēdējais lielais satricinājums – 2. pasaules karš – bija devis tobrīd jau nedaudz senīlajam komponistam jaunu radošu impulsu. Štrausa pēdējos mūža gados tapa divi koncerti, kompozīcija stīgu instrumentiem „Metamorfozes”, taču īpaši spilgts simbolisms piemīt pašiem pēdējiem darbiem – četrām dziesmām soprānam ar orķestri, kurās dominē mūža noslēguma tēma.

1948. gada maijā Rihards Štrauss komponēja 19. gs. 1. puses vācu romantiķa Jozefa fon Eihendorfa dzejoli „Saulrietā”, kuru izjuta kā sev tobrīd ļoti nozīmīgu. Ap to pašu laiku viņa rokās nonāca nesen izdots Hermaņa Heses krājums, no kura trīs dzejoļus – „Pavasaris”, „Septembris” un „Uz dusu” – viņš komponēja nākamajos mēnešos. Pats autors neuzskatīja šos darbus par kādu vienotu ciklu, no otras puses gan izjūtot tos kā idejisku veselumu, par ko liecina arī vēstule norvēģu dziedātājai Kirstenai Flagstadei, kurā komponists pauž vēlmi, lai tieši viņa sniedz to pirmatskaņojumu. Vienotā kompozicionālā veselumā dziesmas izkārtoja komponista draugs redaktors Ernsts Rots. Viņam pieder arī šobrīd jau vispārpieņemtais nosaukums „Četras pēdējās dziesmas”, ar kuru notika to pirmatskaņojums. Var piebilst, ka pēckara Eiropā koncertēšanas iespējas joprojām bija ierobežotas, un pirmatskaņojums notika pateicoties mecenātam – melomānam un vienam no sava laika ievērojamākajiem skaņu ierakstu kolekcionāriem maharadžam Džajačamaradžendram Vadijāram. Koncerts ar Kirstenas Flagstades un Londonas Filharmoniskā orķestra piedalīšanos notika Karaliskajā Alberta zālē 1950. gada 22. maijā.

Komponista izjūta, tuvojoties mūža noslēgumam, „Četrās pēdējās dziesmās” atklājas miera, izlīdzinājuma un piepildījuma apdvesta – kā to pauž viņam tuvās Jozefa fon Eihendorfa dzejas rindas:

Caur priekiem un caur skumjām

Ir roku rokā iets.

Nu šajā klusā malā

Lai stājam atpūsties.

Mums apkārt lejas plašums

Mirdz rāmā saulrietā.

Vien divi cīrulīši

Steidz augšup dzidrumā.

Nāc nu – lai jau tie laižas.

Mums drīz pie miera laiks.

Lai vientuļajā vietā

Mēs nemaldāmies vairs.

Kāds plašums gan un rāmums

Slīkst mirdzot saulrietā!

Cik gurdinošs bij gājums –

Vai varbūt nāve tā?