1812.gada oktobrī viens vīrs domā, ka ir uz pasaules nelaimīgākā persona. Ambiciozais Napoleons Bonaparts saskāries ar iespējams lielāko zaudējumu savā dzīvē. Tikai pirms mēneša viņš ieņēma Krievijas galvaspilsētu Maskavu, lai tagad to ar bezjēdzības sajūtu pamestu un liktu nodedzināt. Pastāv versija, ka tieši 22.oktobrī Maskavā palikušo franču karavīru spēki sāka Kremļa spridzināšanu.

Napoleons Bonaparts iespējams ir savā ziņā kļuvis par sinonīmu ambīcijām, augstprātībai un lielummānijai. Šis karavadonis ir viens no slavenākajiem pasaulē, jo ar savu degsmi, iekāri un uzdrīkstēšanos izdarīja to, ko citi uzskatīja par neiespējamu. Napoleons ne tikai no vidusmēra virsnieka kļuva par armijas komandieri un Francijas imperatoru, viņš iekaroja tādas zemes, kuras iepriekš nevienam par sapņos nerādījās. Diemžēl vai likumsakarīgi, bet ne visur viņu sagaidīja triumfs.

Napoleona karagājiens pret Krieviju, kura oficiālais iemesls bija Polijas aizstāvēšana, it kā vainagojās ar panākumiem. Septembra vidū viņš bija ieņēmis Maskavu, kuru gan krievi paši bija pametuši liesmās. Visa Krievijas ieņemšanas kampaņa ar to bija īpaša, ka Francijas karavīrus sagaidīja izdedzinātā zeme. Princips ar kādu aizstāvējās Krievijas karaspēks, atkāpjoties nodedzināja visu, lai samazinātu iespējas iebrucējiem atjaunot savas rezerves. Napoleons nokļuva Maskavā, bet jēgas no tā bija maz, Krievija atteicās kapitulēt un vilka Napoleona karavīrus dziļāk savā zemē kara turpinājumam. Daži no Napoleona ģenerāļiem ieteica iet uz Sanktpēterburgu, bet citi atkal ieteica atkāpties uz siltajiem Krievijas dienvidu rajoniem. Doma par karagājienu ar izbadējušos karaspēku Krievijas ziemā pa purvainiem apvidiem ar sliktiem ceļiem, iedvesa bailes virsniekiem. Karaspēka morāle bija kritiski zemā līmenī.

Uz šāda notikumu fona Napoleons paziņoja par atkāpšanos no Maskavas. Viņa karaspēks devās prom, bet Maskavā palikušajam maršalam Mortjē Napoleons pavēlējā uzspridzināt Kremli un nodedzināt vēl atlikušās pilsētas paliekas. It kā šādu pavēli maršals saņēma 19.oktobrī, bet laikā no no 20. līdz 22.oktobrim rīkoja pilsētas iznīcināšanu. 20. un 21.oktobrī dedzināja dažādas ēkas un dievnamus, bet 22.oktobrī plānoja spridzināt Kremli. Mortjē daļēji izpildīja Napoleona pavēli, jo pats steidzās pamest pilsētu. Tomēr pirmās divas dienas, franču karavīri un krievu karagūstekņi ar daļu pilsētnieku tika pielikti pie pamatu atrakšanas, lai izvietotu spridzekļus. Krievi it kā esot rakuši ļoti slinki, jo pretojušies idejai uzspridzināt savas pilsētas simbolu, par to viņus smagi pēra. Kad pienāca laiks spridzināt ēkas, iznīcināja tikai daļu.

Kāds atcerējās, ka 22.oktobrī pilsētā sākās spēcīgs lietus. Zem klajas debess esošie spridzekļu degļi palika mitri un tos tā arī neizdevās aizdedzināt. Savukārt Kremļa spridzināšana pamatos notika daļēji, jo jezgas un steigas dēļ, uzspridzināja atsevišķas tā daļas. Tā uzlaida gaisā daļu no mūriem un munīcijas arsenālu, bet kopumā Kremlis palika nesaspridzināts. Daļa krievu karavīru, kas padzirdēja par Kremļa spridzināšanu steidzās uzbrukt pilsētai, lai piespiestu Mortjē atkāpties. Daļēji tas izdevās. Kad francūži devās atceļā uz mājām, viņus piespieda iet pa iznīcināto Smoļenskas ceļu. Tā kā ceļš bija izdedzināts, francūži cieta milzīgus zaudējumus. 1812.gadā agri uznāca ziema un ceļā uz mājām nomira lielākā daļa karavīru. Komandieri viens pēc otra ātrāk steidza uz Parīzi, kamēr karavīri mira no bada un apsaldējumiem. Napoleona atgriešanās no Maskavas ir viena no lielākajām militārajām traģēdijām, jo no teju pusmiljona lielās armijas pāri palika labi ja 20 tūkstoši cilvēku.