Pirms 40 gadiem – 1980. gada 22. septembrī – uzliesmoja karš starp divām Persijas līča reģiona kaimiņvalstīm: Irānu un Irāku. Irākas diktators Sadams Huseins, uzsākot šo karu, bija cerējis uz ierobežotu karu ar ātru uzvaru, taču konflikts ieilga uz astoņiem gadiem, prasīja simtiem tūkstošu dzīvību un beidzās ar atgriešanos pie pirmskara robežām.

Irākas – Irānas karš pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados tiek minēts kā pēdējais ilgstošais militārais konflikts 20. gadsimtā un plašākais konvencionālais karš, kurā viena pret otru cīnījušās divu Trešās pasaules valstu armijas. Tas sākās ar Irākas Republikas bruņoto spēku iebrukumu Irānas Islāma Republikā 1980. gada 22. septembrī.

Kara konkrētais iemesls bija teritoriāls strīds par robežupes Šatelarabas piederību. Irākai šis ūdensceļš ir ļoti svarīgs kā vienīgā izeja uz Persijas jūras līci, taču 1975. gadā tolaik militāri un starptautiski spēcīgākā Irāna piespieda kaimiņvalsti atzīt upi par tās īpašumu. Taču 1979. gadā Islāma revolūcija gāza Irānas šahu Pehlevī, un Irāna no Rietumvalstīm draudzīgas monarhijas kļuva par starptautiski lielā mērā izolētu daļēji teokrātisku valsti. Pie tam jauntapusī islāma republika sevi uzlūkoja kā revolucionārā islāma šūpuli, no kura tam jādodas uzvaras gājienā uz citām reģiona valstīm. Irāka, kuras režīmu veidoja kreisās ievirzes arābu nacionālistu partija Baas, bija šī revolūcijas eksporta potenciāli primārais mērķis, sevišķi tāpēc, ka Irākas iedzīvotāju vairākums, tāpat kā Irānā, bija musulmaņi šiīti, savukārt režīma elitē dominēja otrā lielā islāma virziena – sunnītisma – pārstāvji. Bailes no Irānas revolūcijas invāziju no vienas, un cerības gūt ātru uzvaru pār revolūcijas destabilizēto kaimiņvalsti no otras puses pamudināja Irākas režīma vadoni Sadamu Huseinu uzsākt militāro avantūru, kas abām pusēm beidzās ar smagiem zaudējumiem un praktiski bez ieguvumiem.

Huseins bija cerējis pirmajās desmit dienās ieņemt vairākas nozīmīgas Irānas pilsētas un lielāko naftas ieguves rajonu, lai pēc tam piespiestu Teherānu slēgt mieru. Taču pirmā trieciena panākumi izrādījās daudz pieticīgāki, un jau pēc nedēļas diktators izteica islāma republikai pirmo pamiera piedāvājumu. Irānas līderis Rūhollāhs Homeini uz to atbildēja ar vērienīgām prasībām, viena no kurām bija Huseina atkāpšanās no amata, un karadarbība turpinājās. Neviena no pusēm nebija konfliktam īsti gatava.

Abās armijās visā kara gaitā bija vāja disciplīna un kaujas gars, kura uzlabošanai režīmi lietoja indoktrināciju, kas Irānas gadījumā balstījās reliģiskajā fanātismā, Irākas gadījumā – urāpatriotismā. Irānas rīcībā bija lielāki cilvēkresursi, kamēr Irākai pastāvīgi bija pārsvars bruņojuma un citu kara materiālu ziņā. Irānai Rietumvalstis bija noteikušas ieroču embargo, arī Padomju Savienība atbalstīja Huseinu, un islāma republikai nācās paļauties uz ieroču piegādēm no Ķīnas, Ziemeļkorejas, dažām Trešās pasaules valstīm, kā arī iepirkumiem melnajā tirgū. Abas puses aktīvi iesaistīja cīņā sev draudzīgas pretinieka minoritātes, sevišķi kurdus, kuru kaujinieki cīnījās abās frontes pusēs. Tas, protams, izraisīja nežēlīgas represijas, kas Irākas Kurdistānā kara beigu posmā ieguva genocīda raksturu. Tomēr cerības, kuras visā kara gaitā loloja kā Bagdādē, tā Teherānā, proti, ka konflikta nogurdinātā sabiedrība pretējā pusē teju teju sacelsies un gāzīs savu režīmu, tā arī nepiepildījās.

Gluži otrādi – iekšēji kā viens, tā otrs režīms kara rezultātā tikai nostiprināja savu kontroli pār sabiedrību. Karš ar mainīgiem panākumiem turpinājās līdz pat 1988. gada augustam, frontei pamazām atvirzoties atpakaļ līdz robežai, pēc tam Irānas spēkiem dažviet iespiežoties Irākas teritorijā, lai pēc tam atkal atkāptos. Irānai pirmajai izsīka finanšu un militārie resursi, un tas piespieda spītīgos islāma revolucionārus galu galā slēgt mieru. Drošas informācijas par šī kara upuriem joprojām nav, taču tiek lēsts, ka Irākas pusē kritušo skaits varētu būt ap 200 000, kamēr Irānas pusē ap 500 000. Tāpat karš, domājams, prasījis ne mazāk kā 100 000 civiliedzīvotāju dzīvības.