1715. gada 23. oktobrī dzimis Pēteris II - Krievijas cars, kurš valdījis vien trīs gadus.

Pēteris II Aleksejevičs Romanovs piedzima Lielā Ziemeļu kara laikā, 1715. gada 23. oktobrī, jaundibinātajā Pēterburgā. Viņa vecāki bija Pētera I dēls Aleksejs un Braunšveigas-Lineburgas princese Šarlote, kura mira vien desmit dienu pēc dzemdībām. Savukārt viņa tēvs Aleksejs 1717. gadā aizbēga uz ārzemēm, bet 1718. gadā atgriezās, taču tika arestēts un pēc spīdzināšanas mira Petropavlovskas cietoksnī.

Trīs gadu vecumā Pēteris un viņa četrus gadus vecā māsa Natālija kļuva par bāreņiem. Viņu vectēvs Pēteris I neinteresējās par viņu audzināšanu un izglītošanu un tam arī bija iemesls – caram bija nepatika pret abu bērnu tēvu, savu dēlu un pat vecmāmiņu, viņa paša pirmo sievu. Turklāt jaunais Pēteris viņam atgādināja vienīgo dēlu Alekseju, kuru cars turēja aizdomās par nodevību.

Rezultātā abu bērnu audzināšanu vectēvs cars Pēteris I uzdevis holandiešu un ungāru imigrantiem.

Pēc Pētera I nāves 1725. gadā par troņmantnieka skolotāju kļuva barons Ostermans. Izglītības programma, kuru Ostermans sastādīja, ietvēra vēsturi, ģeogrāfiju, matemātiku un svešvalodas, taču topošā imperatora vispārējā izglītība palika gan sekla. Viņa mīļākās nodarbošanās bija medības un mielošanās.

Deviņu gadu vecumā lielkņazs Pēteris bija pirmais kandidāts uz troni, taču 1725. gada 28. janvāra gvardes puča rezultātā tronī kāpa Pētera I otrā sieva Katrīna I. Tikai pēc Katrīnas nāves 1727. gada 6. maijā Pēteri kronēja par Krievijas ķeizaru Pēteri II. Viņam tobrīd vēl nebija apritējuši 12 gadi.

Tā kā Pēteris II nebija pilngadīgs, valsti pārvaldīja Pētera I iedibinātā “Slepenā padome” kņaza Menšikova vadībā. Kņazs bija pamanījies saderināt Pēteri II ar savu meitu Mariju.

Diezgan loģiski ka pusaugu puika Pēteris II valsts pārvaldē praktiski neiejaucās, ir zināms tikai viens gadījums, kad Pēteris II piedalījies “Slepenās padomes” sēdē. Brīvo laiku jaunais ķeizars pavadīja medībās un izpriecās ar savu sirdsdraugu jauno kņazu Ivanu Dolgorukovu.

Kad kņazu Meņšikovu pēc Pētera II pavēles arestēja par valsts nodevību, vara nonāca kņazu Dolgorukovu rokās.

Lai gan laikabiedri slavēja Pēteri II dabisko inteliģenci un labo sirdi, viņa uzvedība pat nedeva iespējas cerēt, ka viņš varētu būt labs valdnieks. Viņš ienīda mācīšanos un domas par nacionālajām lietām, bija pilnībā aizrāvies ar izklaidēm un nepārtraukti bija kāda cita ietekmē.

1728. gada februāra sākumā Pēteris II ar galmu pārcēlās uz Maskavu. Nākamā gada aprīlī ar viņa pavēli likvidēja Pētera I izveidoto politisko slepenpoliciju, pārstāja ar varu rekrutēt dzimtcilvēkus armijai, neuzlika vairs papildus kara nodevas. 1729. gada 30. novembrī Pēteris II oficiāli saderinājās ar 17 gadus veco kņazieni Katrīnu Dolgorukovu.

Pēteris II saslima un mira no bakām, vēl nesasniedzis 15 gadu vecumu. Tas notika 1730. gada 30.janvārī, dienā kad bija plānotas viņa kāzas ar kņazieni Katrīnu Dolgorukovu.