1711. gada 24. februārī Londonā notika Georga Frīdriha Hendeļa operas „Rinaldo” pirmizrāde. Lielbritānija bija ieguvusi sev ne vien jaunu operas žanru – itāliešu operu, bet arī vienu no visu laiku izcilākajiem komponistiem – Hendeli.

1709. gada nogalē Venēcijā ar milzu panākumiem tika iestudēta Georga Frīdriha Hendeļa opera „Agripīna”. Jau drīz par viņu zināja visā Eiropā, un dažādu galvaspilsētu maksātspējīgie mūzikas mīļotāji teju vai sacentās par iespēju pasūtīt Hendelim nākamo opusu. Apmēram gadu vēlāk Hendelis ieradās Londonā, kur tūdaļ saņēma pasūtījumu no Karalienes teātra Heimārketā. Teātra vadītājs Ārons Hills bija apņēmības pilns uzvest Londonā oriģinālu itāliešu operu – līdz šim te bija rādītas tikai adaptācijas. Libretu itāliešu valodā pēc paša Hilla shēmas radīja Džakomo Rossi, daudzu vēlāko Hendeļa operu libretists. Komponists savu darbu esot paveicis rekordātrā laikā – pāris nedēļās. 1711. gada 24. februārī priekškars vērās pirmajai itāliešu stila oriģināloperai Lielbritānijā – Georga Frīdriha Hendeļa „Rinaldo”.

Operas „Rinaldo” sižeta pamatā ir 16. gs. itāliešu dzejnieka Torkvato Tasso poēma „Atbrīvotā Jeruzaleme”. Darbība risinās pie Jeruzalemes mūriem Pirmā krusta kara laikā. Saracēņu ķēniņa Argantes armija aizstāv pilsētu pret to aplenkušajiem krustnešiem, kurus komandē Goffredo, vēstures annālēs pazīstams kā Gotfrīds no Buijonas. Tomēr galvenais cīņu varonis ir bruņinieks Rinaldo no Estes dzimtas – kamēr viņš cīnās krustnešu priekšgalā, saracēņiem nav cerību. Argantem talkā nāk viņa mīļākā, Damaskas ķēniņiene un burve Armīda – ar savu burvestību palīdzību viņa nolaupa Goffredo meitu un Rinaldo līgavu Almirenu. Bruņinieks dodas glābt mīļoto, pamezdams kaujas lauku. Taču Goffredo un viņa brālis Eustacio zina padomu – viņi uzmeklē kristīgu zintnieku, kurš palīdz tikt galā ar saracēņu burves varu, Almirena tiek atbrīvota, Rinaldo atkal stājas ierindā, un Jeruzaleme krīt. Sagūstītie Argante un Armīda atsakās no savas saracēņu maģijas un pāriet kristietībā, ar ko izpelnās uzvarētāju piedošanu un brīvību.

Hendeļa mūzikas pētnieki atzīst, ka „Rinaldo” ir patapinājis ļoti daudz motīvu no komponista agrākajiem darbiem, tomēr tie apvienoti pārliecinošā veselumā. Sevišķi aizraujošs tas varēja šķist sava laika Londonas publikai, kura operā vēl nebija dzirdējusi tik iespaidīgu orķestri, un arī Hendeļa ārijās solistu balsis tēloja līdz tam reti sastaptu dramatismu. Var piebilst, ka operas pirmajā variantā daudzas vīriešu lomas bija komponētas kastrātiem, tai skaitā titulloma, kuru dziedāja slavenais kastrāts mecosoprāns Nikolo Grimaldi. Vēlāk – 1731. gadā – Hendelis pārstrādāja vairumu šo partiju vīriešu balsīm, tomēr ne titullomu, kuru arī mūsdienās dzied soliste sieviete vai kontrtenors.

„Rinaldo” bija milzu panākumi. Daži kritiķi gan pukojās par svešas gaumes un valodas ievazāšanu vecajā labajā Anglijā, tomēr itāliešu opera te bija ieradusies uz palikšanu. Tāpat kā Hendelis, kurš atlikušos gandrīz piecdesmit mūža gadus pavadīja Lielbritānijā.