Cilvēka tālākās ielaušanās rekords zemes dzīlēs pieder superdziļurbumam Kolas pussalā, Krievijā. Padomju ģeologi uzsāka tā urbšanas darbus 1970. gada 24. maijā, darbi turpinājās nākamos 20 gadus. Līdz 2008. gadam kolas dziļurbuma šahta bija arī pati garākā pasaulē, pēc tam gan to pārspējuši daži naftas urbumi, kas vērsti ieslīpi pret zemes virsmu.

Pasaulē ir tikai viens ģeoloģiskais dziļurbums, kura dziļums pārsniedz desmit kilometrus. Tas ir tā sauktais Kolas superdziļurbums, kas atrodas Kolas pussalā, Krievijas Eiropas daļas pašos ziemeļos, netālu no robežas ar Norvēģiju. Urbuma dziļums ir 12 290 metru, tā urbšana tika uzsākta 1970. gada 24. maijā un turpinājās divdesmit gadus.

Vairums pasaules superdziļurbumu veikti fosilo izrakteņu ieguves nolūkā, taču Kolas urbumam bija tīri zinātnisks mērķis. 1909. gadā horvātu ģeofiziķis Andrejs Mohorovičičs, pētot seismiskos viļņus, atklāja zemes dzīlēs pastāvošu robežvirsmu, kas atdala zemes garozu no mantijas. Par Mohorovičiča virmu nosauktās zemes garozas apakšējās robežas sasniegšana un izpēte bija Padomju Savienības Ģeoloģijas ministrijas īstenotā projekta mērķis. Protams, ka tik dārgu un sarežģītu pasākumu bez komerciālā seguma varēja atļauties tikai padomu impērija, kuras plānveida ekonomika un totalitārā pārvaldes sistēma ļāva koncentrēt grandiozus resursus. Tomēr arī šai sistēmai bija jārēķinās ar dabas spēku vilktajām robežām, un plānoto piecpadsmit kilometru dziļumu, kur šajā Eiropas daļā pēc aprēķiniem vajadzētu atrasties Mohorovičiča virsmai, tā arī neizdevās sasniegt.

Ar vienu urbja galvu varēja strādāt vidēji četras stundas, šai laikā pieveicot 7–10 metrus, pēc tam to nācās celt ārā, un tas prasīja apmēram astoņpadsmit stundas. Septiņu kilometru dziļumā temperatūra jau pārsniedza simts Celsija grādus, ieži te bija daudz irdenāki, tāpēc vairākkārt šahta iebruka, urbja galva tika bloķēta un urbšanas kolona pārlūza. Nācās atstāt nolūzušo daļu pazemē, un tālāk urbt ar nobīdi. Pēc deviņu gadu pūliņiem – 1979. gadā – urbums pārsniedza līdz tam pastāvējušo dziļurbumu rekordu – 9583 metrus, vēl pēc četriem gadiem tika sasniegts divpadsmit kilometru dziļums. Taču tad notika nopietna avārija, nolūza garš urbšanas kolonnas posms, un urbšanu nācās atsākt no septiņu kilometru dziļuma. Divpadsmit kilometru dziļumā tika konstatēta 220ºC temperatūra, un aprēķini rādīja, ka plānotajā piecpadsmit kilometru dziļumā tā varētu sasniegt 300ºC un šādā karstumā līdz tam lietotās ģeoloģisko urbju galvas nebūtu derīgas. Tomēr galvenais iemesls, kāpēc urbšana 1990. gadā tika pārtraukta, bija notikumi virszemē – Padomju Savienība bruka, ekonomika piedzīvoja mokošu pāreju uz brīvā tirgus modeli, un grandiozo projektu vairs nebija iespēju turpināt. Iekonservētā veidā urbums pastāvēja līdz 2008. gadam, kad iekārtas tika demontētas un ēkas pamestas. Pēdējos gados uzņemtajās fotogrāfijās urbuma vietā redzamas brūkošas celtnes un drazu kaudzes.

Kolas superdziļurbums sniedza ģeologiem daudz jaunu atklājumu, taču radīja arī daudz jautājumu un mainīja dažus līdz tam iesakņojušos priekšstatus. Cerētā fundamentālā izpratne par zemeslodes mantijas un Mohorovičiča virsmas raksturu tā arī netika gūta. Toties Kolas urbums kļuva par mistifikāciju un beletristiskas iedvesmas avotu – no tā atspērusies laikmetīgā leģenda par krievu ģeologiem, kuru urbums sasniedzis pazemes tukšumu, kurā valdījis vairāk nekā tūkstoš grādu karstums un ar lejā nolaistu mikrofonu ierakstīti šausminoši vaidi. Citiem vārdiem – ģeologi aizurbušies līdz pašai Ellei. Krievu rakstnieks Dmitrijs Gluhovskojs šo motīvu apspēlējis ironiskas sociālās satīras žanrā stāstā „From Hell”.