Ar 1721. gada 24. martu datēta Johana Sebastiana Baha veltījuma vēstule Brandenburgas markgrāfam Kristiānam Ludvigam, kuru komponists pievienoja sešu dažādos gados rakstītu koncertu manuskriptam. Komponista dzīves laikā šie darbi tā arī netika atskaņoti – pārdoti izsolē par grašiem, tie nonāca bibliotēkā, kur tika no jauna atklāti tikai 19. gs. vidū un, pateicoties 1721. gada veltījumam, ieguva nosaukumu „Brandenburgas koncerti".

„Jūsu Karaliskā Augstība! Ciktāl pirms pāris gadiem man bija tā laime, pateicoties Jūsu Karaliskās Augstības gribai, stāt Jūsu Karaliskās Augstības acu priekšā, un ciktāl es toreiz manīju, ka Jūsu Augstībai dara zināmu prieku necilais muzikālais talants, kuru debesīm labpaticis man piešķirt, un tā kā šķiroties Jūsu Karaliskā Augstība pagodināja mani ar uzdevumu nosūtīt Jūsu Augstībai kādas manas kompozīcijas, tad es, saskaņā ar Jūsu Augstības visžēlīgo rīkojumu, uzdrošinos pazemīgi izpildīt savu pienākumu pret Jūsu Karalisko Augstību ar šiem koncertiem, kurus esmu aranžējis vairākiem instrumentiem.” Šīs padevības apliecinājumiem piebārstītās rindas mūsdienu lasītājam varētu šķist vai nu nejēdzīgas lišķības, vai pat ironijas diktētas, taču pamatā to intonācija izriet no sava laika etiķetes standartiem. Toreiz, 18. gs. pirmajā pusē, mūzu kalpiem pieklājās šādi vērsties pie šīs pasaules varenajiem, pat ja runa būtu par tik ģeniālu meistaru kā komponists Johans Sebastians Bahs un tik necilu valdnieku kā Brandenburgas-Švetas markgrāfs Kristiāns Ludvigs. Citētais komponista veltījums pievienots sešu koncertu manuskriptiem un datēts ar 1721. gada 24. martu.

Taisnības labad jāsaka, komponists pārspīlē, dēvēdams Kristiānu Ludvigu par „Karalisko Augstību”. Markgrāfs gan piederēja pie Prūsijas karaļu Hoencollernu dzimtas, taču pārstāvēja tās sānu līniju, kuras atvasēm bija vien teorētiskas iespējas reiz ieņemt troni. No otras puses, Kristiāns Ludvigs bija viens no ietekmīgākajiem prūšu aristokrātiem – karaļa tēvocis, lielu īpašumu mantinieks un armijas ģenerālleitnants. Arī – liels mūzikas mīļotājs, kurš uzturēja savu galma kapelu un arī pats labprāt muzicēja. Seši markgrāfam nosūtītie koncerti nav komponēti īpaši viņam – tie tapuši apmēram desmit gadu ilgā periodā, Baham kalpojot kā galma kapelmeistaram vispirms Veimārā, vēlāk Kētenē. Ap 1720. gadu komponista situācija Anhaltes-Kētenes firsta galmā sarežģījusies, jo darba devēja jaunā sieva lāgā nevarējusi ciest mūziku. Tad nu Bahs, domājams, cerējis iegūt sev jaunu patronu markgrāfu Kristiāna Ludviga personā.

Komponista cerībām gan nebija lemts piepildīties. Berlīnē nenotika pat sešu koncertu atskaņojums, jo markgrāfa kapelā nebija atbilstoša instrumentu sastāva. Manuskripts iegūla bibliotēkā, bet pēc Kristiāna Ludviga nāves 1734. gadā tika pārdots par 24 sudraba grašiem, kas aptuveni atbilst sešpadsmit eiro mūslaiku cenās. Par laimi to izpirka Baha uzticamais skolnieks Johans Filips Kirnbergers, un galu galā tas nonāca Prūsijas karaliskajā bibliotēkā. Šeit seši koncerti piemirsti nogulēja līdz pat 1849. gadam, kad tos no jauna atklāja vācu muzikologs Zigfrīds Dēns. Šai laikā tie arī ieguva šodien visiem zināmo nosaukumu „Brandenburgas koncerti”.

Sākotnēji tapuši nebūt ne kā vienota cikla daļas, Baha „Brandenburgas koncerti” aptver visplašāko kompozīcijas paņēmienu, muzikālo nokrāsu un arī emocionālo noskaņojumu spektru – no kūsājoša viegluma un rotaļības Pirmajā un Ceturtajā, līdz Otrā un Piektā lēno daļu dziļi izjustajam lirismam un patētiskumam. Kā atzinuši dažādu laiku muzikologi, visi seši Johana Sebastiana Baha „Brandenburgas koncerti” ir īstas un nepārspētas baroka mūzikas pērles.