Lapuiešu kustība bija fašistiska organizācija, kas no 1929. līdz 1932. gadam darbojās Somijā. Par tās aizsākumu paši lapuieši uzskatīja 1929. gada 24. novembri, kad labēji noskaņots pūlis bija piespiedis bēgt no Lapua pilsētas somu komunistiskās jaunatnes aktīvistus.

Lapua ir neliela pilsēta Somijas rietumdaļā. 1927. gadā šeit sāka darboties liela munīcijas rūpnīca, vairojās strādnieku skaits un, attiecīgi, popularitāti guva kreisas ievirzes idejas. Šāda attīstība kontrastēja ar tradicionālajiem noskaņojumiem reģionā, kur sabiedrība bija zemnieciski konservatīva un reliģioza. Kad 1929. gada novembrī Somijas Komunistiskās jaunatnes savienība nolēma organizēt Lapuā mītiņu, plānotajā dienā strādnieku arodbiedrības namu, kurā bija pulcējušies komjauniešu aktīvisti, ielenca apmēram tūkstotis antikomunistiski noskaņotu vīru. Sarkanos kreklos tērptajiem kreisajiem tika pavēlēts vākties prom, un kad viņi tūdaļ nepakļāvās, darbā tika laistas dūres. Daudzi komjaunieši bija spiesti mukt ne tikai no mītiņa vietas, bet arī no pilsētas. Nākamajās nedēļās te notika labējo mītiņi, izskanēja aicinājumi doties uz Helsinkiem un piespiest valdību īstenot konsekventi antikomunistisku politiku. Tā radās Lapuiešu kustība – fašistiskas ievirzes organizācija, kuras atbalsta vienības ātri izplatījās visā Somijā. Par organizācijas aizsākumu lapuieši uzskatīja dienu, kad no Lapua tika padzīti komjaunieši, – 1929. gada 24. novembri.

No vienas puses, antikomunistiskiem noskaņojumiem Somijā bija pamats. Somu kompartija, kuras vadība uzturējās Maskavā, bija Kominternes sastāvdaļa un, attiecīgi, uzticams instruments staļiniskā režīma mērķu īstenošanai Somijā. Tāpēc sākotnēji arī Somijas politiskā elite izturējās diezgan saprotoši pret lapuiešu prasībām. Kad 1930. gada jūlijā apmēram 12 000 kustības piekritēju no visām valsts malām ieradās Helsinkos, valdība un parlaments uzklausīja viņu prasības un ieviesa likumdošanu, kas aizliedza komunistu politisko darbību un aģitāciju. Taču lapuiešu mērķis bija pārkārtot Somijas politiku pēc fašistiskās Itālijas parauga. Organizācijas aktīvisti izvērsa terora taktiku ne vien pret komunistiem, bet arī visiem tiem, kuri orientējās uz somu sabiedrības samierināšanu pēc asiņainā pilsoņu kara, respektīvi – pret sociāldemokrātiem un liberāļiem. Par iecienītu paņēmienu kļuva nolaupīšana, ar automašīnu aizvedot gūstekni līdz Padomju Savienības robežai vai vismaz kādu gabalu robežas virzienā, pa ceļam nereti iekaustot. Tā sacīt – vācies uz savu „sarkano paradīzi”!

1930. gadā lapuiešu akcijas kļuva arvien radikālākas. Jūlijā viņi nolaupīja Somijas parlamenta vicepriekšsēdētāju sociāldemokrātu Veino Hakilu, aizveda viņu uz Lapua un draudēja nogalināt, taču vēlāk palaida vaļā. Taču sociāldemokrātu Onni Haponenu, kurš darbojās vienā no provinces pašvaldībām, vietējie lapuiešu tā paša gada septembrī noslepkavoja. Nākamajā mēnesī šie radikāļi spēra vēl vienu pārdrošu soli, nolaupot un aizvedot padomju robežas virzienā bijušo pirmo Somijas prezidentu Kārlo Juho Stolbergu un viņa kundzi. Pēc šīs akcijas no kustības novērsās daudzi, kuri tai līdz tam bija simpatizējuši. Punktu kustībai pielika nesekmīgais sacelšanās mēģinājums 1932. gada ziemas beigās. Nepiepildījās lapuiešu cerības uz to, ka viņu pusē nostāsies armija un somu aizsargu organizācija. Kad prezidents Pērs Evinds Svinhufvuds paziņoja, ka sacelšanās dalībnieki, izņemot tās vadoņus, netiks sodīti, sacēlušies nolika ieročus. 1932. gada novembrī Lapuiešu kustību aizliedza. Daudzi tās locekļi iesaistījās drīz pēc tam izveidotajā Patriotiskajā tautas kustībā, taču šī organizācija savā darbībā turējās likuma rāmjos.