Viena no spilgtākajām krievu mūzikas ikonām – Pētera Čaikovska Pirmais koncerts klavierēm un orķestrim savu pirmatskaņojumu piedzīvoja planētas otrā pusē: 1875. gada 25. oktobrī Bostonā.

Laikam gan man, kā daudziem padomju laikus pieredzējušajiem, Pētera Čaikovska 1. koncerts klavierēm ar orķestri allaž neizbēgami asociēsies ar melnbalto televīziju un padomju propagandas filmiņu kadriem. Ļoti jau nu patika mūzikas redaktoriem „paklāt” viļņojošu vārpu un līstoša tērauda kadriem apakšā šo pacilājošo un pilnskanīgo mūziku. Čaikovska „Pirmais” laikam gan vairāk nekā jebkurš cits skaņdarbs šodien ir krievu klasiskās mūzikas ikona, tāpēc pārsteidzošs var šķist fakts, ka savu pasaules pirmatskaņojumu tas pieredzēja otrā zemeslodes malā – Bostonā, Amerikas Savienotajās Valstīs, 1875. gada 25. oktobrī.

Pirmais, kura vērtējumam Čaikovskis nodeva savu klavierkoncertu, bija viņa skolotājs un tuvs draugs Nikolajs Rubinšteins. Tas notiek 1874. gada Ziemassvētkos, un te nu Čaikovskim nācās piedzīvot negaidītu sarūgtinājumu. Savai vēstuļu draudzenei Nadeždai fon Mekai komponists aprakstījis, ko pārdzīvojis, Rubinšteinam sēžoties pie klavierēm un sākot atskaņot:

„Neviena paša vārda! Ja varat iedomāties, cik muļķīgā un neciešamā situācijā ir cilvēks, kurš pagatavojis maltīti un klājis galdu draugam, bet tas notiesā cienastu klusuciešot…” Čaikovskis tomēr izturēja līdz galam, lai noklausītos Rubinšteina spriedumu: koncerts ir mazvērtīgs un nespēlējams, pasāžas saraustītas un lempīgas; neglābjami slikti uzrakstītas, viss darbs kopumā ir vājš, vulgārs, daudzviet tēmas zagtas no citiem komponistiem... Rubinšteins piekristu publiski atskaņot šo darbu tikai tad, ja tas tiktu pamatīgi pārstrādāts. Čaikovskis dodas projām pilnīgi satriekts.

Populāros avotos nav atrodamas versijas par to, kas lika Nikolajam Rubinšteinam tik kritiski novērtēt Čaikovska meistardarbu. Pianistam „Pirmais klavierkoncerts” nav viegls uzdevums, tas prasa iedziļināšanos un virtuozitāti, bet – tas nekādi nav „nespēlējams”. Darbā ģeniāli apvienojas smalkums un ekspresivitāte, un var nojaust, cik šokējoši komponistam bija uzklausīt apzīmējumus „lempīgs”, „vulgārs”. Kas attiecas uz svešu nošu zagšanu, Čaikovskis ir gan patapinājis, bet – no tautas mūzikas. Tā, piemēram, pirmās daļas lirisko ievadtēmu viņš noklausījis aklu tirgus laukuma muzikantu spēlētu Kamenkas pilsētiņā netālu no Kijevas.

Par laimi nākamajām melomānu paaudzēm, komponistam pietika pārliecības nekropļot savu garabērnu par apmierinājumu draugam un skolotājam. Tā vietā viņš nodod skaņdarbu citam sava laika izcilam mūziķim – vācu pianistam un komponistam Hansam fon Bīlovam, kura vērtējums bija gluži cits: darbs ir ļoti „oriģināls un dižens”. Un tā nu savu pirmatskaņojumu Čaikovska „Pirmais” piedzīvoja Amerikā, ar fon Bīlovu pie klavierēm un Bendžmainu Džonsonu Lengu pie diriģenta pults. Jau nedēļu vēlāk notika arī Krievijas pirmatskaņojums Sanktpēterburgā, un to diriģē Marijas teātra galvenais diriģents, čehs Eduards Napravniks. Starp citu, Krievija tobrīd vēl dzīvoja pēc Jūlija kalendāra, un saskaņā ar to iznāk, ka Sanktpēterburgas pirmatskaņojums tomēr noticis agrāk nekā Bostonā.