1940. gada maijā, franču un britu spēki cieta smagu sakāvi t.s. Kaujā par Franciju. Negaidīti pārrāvuši fronti, vācu spēki straujā triecienā sasniedza Lamanša kanālu, piespiežot Britu ekspedīcijas korpusu un vienu franču armiju pie Lamanša kanāla. 1940. gada 26. maijā sākās operācija „Dinamo” – ielenkto spēku evakuācija uz Lielbritāniju.

1940. gada maijs nāca ar krasu lūzumu Otrā pasaules kara gaitā. Vermahts, vairāk nekā pusgadu pavadījis Rietumu frontes ierakumos, uzsāka uzbrukumu Francijai. Šokējošs pārsteigums, ar kuru britu un franču ģenerāļi nebija rēķinājušies, bija vācu Armiju grupas A trieciens cauri Ardēnu mežam Beļģijas un Francijas pierobežā, kuru sabiedrotie uzskatīja par tankiem pārāk grūtu šķērsli. Rezultātā vācu tanku ķīlis 20. maijā sasniedza Lamanšu, atšķeldams franču 1. armiju un Britu ekspedīcijas korpusu no pārējām franču vienībām tālāk dienvidos. Drīz vien kļuva skaidrs, ka pārraut ielenkuma loku diezin vai izdosies, un atlika tikai divas iespējas: padoties vai mēģināt pa jūru evakuēt sabiedroto kareivjus uz Lielbritāniju. Tomēr arī evakuācijas iespēja šķita strauji gaistam – vācieši ieņēma Buloņu, bloķēja Kalē, un viņu tanki jau atradās pārdesmit kilometrus no Dinkērkas; pēdējās evakuācijai derīgās ostas. Britu virspavēlniecība un ministru kabinets, kura vadību tikai pirms pāris nedēļām bija uzņēmies Vinstons Čērčils, gatavojās visļaunākajam un pilnā nopietnībā apsvēra iespēju slēgt ar Vāciju separātu mierlīgumu. Taču tad notika negaidītais – 24. maijā Hitlers pavēlēja apturēt tanku triecienu Dinkērkas virzienā. Tas deva sabiedrotajiem iespēju izveidot aizsardzības pozīcijas un organizēt nepieredzēti plašu karaspēka evakuāciju, kas ar nosaukumu Operācija „Dinamo” sākās 1940. gada 26. maijā.

Sākotnēji sabiedrotie cerēja izvest labākajā gadījumā kādus 45 000 vīru, lēšot, ka vācu spiedienu izdosies noturēt labi ja pāris dienas. Tomēr Dinkērku noturēt izdevās līdz pat 3. jūnijam, evakuējot vairāk nekā 338 000 britu un franču karavīru. Evakuācijā piedalījās 850 visdažādākā lieluma kuģi un laivas, sākot ar eskadras mīnu kuģiem, beidzot ar visās Britu salās mobilizētu flotili, kurā bija tirdzniecības kuģi, zvejnieku laivas, izklaides jahtas un krasta glābšanas laivas. Daudziem tūkstošiem karavīru nācās tikt līdz kuģiem brišus un reizēm pat vairākas stundas stāvēt līdz krūtīm ūdenī, gaidot glābjošo transportu. Protams, Luftwaffe centās, cik iespēdama, kavēt evakuāciju, taču tai pretī stājās Britu Karaliskie gaisa spēki. Briti šais gaisa kaujās zaudēja turpat trīsreiz vairāk lidmašīnu nekā vācieši, tomēr savu galveno uzdevumu izpildīja – lielākā daļa kuģu ar evakuētajiem laimīgi sasniedza Britānijas krastus. Lielākais zaudējums bija visa Britu ekspedīcijas korpusa smagā tehnika, kuru nācās pamest, iespēju robežās iznīcinot, taču cilvēkus – „Britu armijas sakni, serdi un smadzenes”, kā izteicās premjerministrs Čērčils, – izdevās glābt.

Vēsturnieki joprojām nav vienisprātis par to, kas lika Hitleram pieņemt kļūmīgo lēmumu un apturēt feldmaršala fon Rundšteta tankus pašā Dinkērkas pievārtē. Visticamākais šķiet, ka vācu gaisa spēku patrons Hermanis Gērings pārliecināja fīreru, ka Luftwaffe šeit demonstrēs savu iznīcinošo spēku. Patiesībā šī varenība izrādījās pārspīlēta. Nelīdzēja nedz bumbas, nedz skrejlapas ar aicinājumiem padoties, kuras vācu lidmašīnas dāsni kaisīja virs Dinkērkas. Vēl vairāk – propagandas lapeles bija iespiestas uz diezgan mīksta papīra, tāpēc spiedīgajos kara lauka apstākļos sabiedroto karavīriem lieti noderēja.