1942. gada 26. novembrī uz Savienoto Valstu ekrāniem iznāca režisora Maikla Kērtisa filma „Kasablanka” – aizraujošs un aizkustinošs stāsts par mīlu, krietnumu un kara radītām dramatiskām izvēlēm.

Kasablanka ir pilsēta Marokā, Atlantijas okeāna piekrastē, valsts nozīmīgākais ekonomiskais centrs un lielākā jūras osta. Pilsēta ir tūristu iecienīta, tomēr tās vārdam diezin vai būtu tas īpašais globālais skanējums, kas liek teju vai katrā Eiropas pilsētā kādai kafejnīcai vai naktslokālam dēvēties par „Kasablanku”, ja ne režisora Maikla Kērtisa aktierfilma „Kasablanka”, kas pirmo reizi tika demonstrēta skatītājiem Ņujorkā 1942. gada 26. novembrī.

1938. gadā amerikāņu dramaturgs Marijs Bārnets apmeklēja Eiropu. Vīnē viņš kļuva par aculiecinieku Austrijas anšlusam, vēlāk kādu laiku uzturējās franču Rivjērā, kur varēja vērot, kā krustojas šurp brīvdienās atbraukušo nacistu režīma bonzu un Reiha politisko emigrantu ceļi. Visi šie iespaidi kļuva par pamatu lugai „Everybody Comes to Rick’s” – „Pie Rika nāk visi”. Šī luga kļuva par pamatu Holivudas scenārijam, kuru veidoja scenāristi brāļi Džūljess un Filips Epšteini un Hovards Kohs. Scenāristu pieeja sižetam diezgan būtiski atšķīrās – brāļi Epšteini vairāk akcentēja komiku, kamēr Koha jājamzirdziņš bija vēsturiskā situācija un melodramatisma; mīlas trijstūris. Galu galā izšķiršanās palika režisora ziņā, un, pateicoties viņam, filma izdevās kā melodramatiska, pat dramatiska lente, nevis situāciju komēdija ar politisku ietonējumu.

Sižeta centrā ir Riks Bleins, populāra restorāna īpašnieks Kasablankā. Maroka tobrīd ir franču kolonija, Francija Otrā pasaules kara sākumposmā ir sakauta un daļēji hitleriešu okupēta, taču valsts dienvidaustrumu daļu un arī Ziemeļāfrikas kolonijās pārvalda nacistiem lojālais Višī režīms. Šeit, Āfrikas rietumu malā, saplūst kara plosītās Eiropas bēgļi, kuri cer doties tālāk – uz Ameriku. Tāds ir sižeta vēsturiskais ierāmējums.

Otrs lielais filmas trumpis, līdztekus vienlīdz aizraujošajam un aizkustinošajam stāstam, ir spožā aktieru buķete. Ārēji dzedro, bet savā būtībā krietno Riku Bleinu uz ekrāna atveido Hamfrijs Bogārts. Viņa partnere un mīlas trijstūra virsotne ir žilbinošā Ingrīda Bergmane. Bogārta tēlotajam Rikam un Bergmanes varonei Ilzei Lundai reiz bijis romāns, kurš pārtrūcis, kad izrādījies, ka dzīvs ir Ilzes vīrs – čehu pretošanās kustības aktīvists Viktors Lāslo, kuru filmā atveido austriešu aktieris un režisors Pauls Henreids. Tagad abi bēgļi – Ilze un Viktors – patvērušies Kasablankā, bet šeit uzturas arī vācu virsnieki un esesieši. Viņu vadonis, majors Štrāsers, kuru tēlo izcilais vācu aktieris Konrāds Veits, var likt franču policijas priekšniekam kapteinim Luijam Reno (viņu filmā tēlo britu aktieris Klods Reinss) bēgļus arestēt un, iespējams, izdot Vācijai. Un te nu izrādās, ka Rika Bleina rīcībā ir dokumenti, kuri var līdzēt pārim pamest Maroku un doties uz neitrālo Portugāli. Bleinam jāizšķiras, vai palīdzēt savai bijušajai mīļākajai un viņas vīram, kaut pašu joprojām moka zaudējuma un pārestības jūtas. Galu galā, protams, Riks izrādās krietns cilvēks un pat varonis; kapteinis Reno arī izšķiras būt godavīrs, bet nelabojamais nacists Štrāsers mirst ar lodi krūtīs.

„Kasablanka” ieguva ne tikai kritiķu atzinību un trīs Oskarus – kā labākā filma, par labāko režiju un labāko adaptēto scenāriju – bet arī publikas atsaucību. Ne mazā nozīme te arī filmas mūzikai, sevišķi jau Hermana Hapfelda dziesmai „As Time Goes by”, kas komponēta nebūt ne šai filmai, bet Brodveja mūziklam. Un vēl – „Kasablankai” pieder visvairāk populāro citātu radījušās filmas gods. Zināmākais no tiem, domājams, ir: „Luij, man šķiet šis ir skaistas draudzības sākums”.