Šodien dzimšanas dienu svin spilgtais un šarmantai franču aktieris Žerārs Depardjē, saukts arī par kino huligānu, kurš arī ārpus kino dzīves izcēlies gan ar vētrainu privāto dzīvi, gan arī ar savdabīgo izpratni par politiku un brāļošanos ar pasaules diktatoriem. Viņš dzimis 1948. gada 27. decembrī.

Pēdējos gados jau ir pierasts, ka Žerāra Depardjē vārds ziņās parādās tikai tad, kad viņš kārtējo reizi iekūlies kādā skandālā, solījies mirt par savu jauno dzimteni Krieviju vai sarunājis citas skaidrā prātā grūti saprotamas muļķības. Taču savas karjeras ziedu laikos viņš bija Francijas kino lielākā zvaigzne, kurā iemīlējās gan jaunas meitenes, gan sirmas dāmas. Lai arī aktiera izskatu nu nekādi nevar pielāgot klasiskajiem skaistuma standartiem.

Aktiera kontā ir gandrīz 200 kino lomu un atšķirībā no daudziem amata brāļiem un māsām, kuri visu mūžu izspēlējuši vienu lomu tikai dažādās nokrāsās, Žerārs Depardjē lieliski iejuties ļoti dažādos tēlos.

Žerārs ir pēckara bērns, kurš piedzima 1948. gada 27. decembrī Francijas vidienes pilsētā Šatorū neizglītota strādnieka, kurš tā arī nebija iemācījies lasīt un rakstīt, ģimenē. Depardjē bija trešais bērns piecu bērnu ģimenē, un mamma Anna vēlāk atklājusi, ka Žerārs nav bijis gaidīts bērns, jo ģimenei ar iztiku tolaik bija ļoti švaki. Turklāt Žerāra tēvam Renē patika iedzert, un viņš varēja dienām ilgi nerādīties mājās, kur gaidīja piecas izsalkušas mutes.

Pats aktieris atceras, ka bērnībā tikai retu reizi varējuši atļauties gaļu, ģimenei gluži vienkārši nebija naudas, lai to iegādātos. Aktieris bērnībā ēdis pat ugunskurā ceptus ežus.

Bērnībā, dzīvojot bez vecāku mīlestības, zēnam bijis runas defekts un tāpēc skolā bijis kluss un nerunīgs. Žerāram bija 13 gadu, kad viņš skolu pameta un uzsāka darba gaitas, un, ja vien viņš būtu palicis dzimtajā pilsētā, droši vien nekas vairāk par sīku blēdi vai zaglēnu no Depardjē nebūtu sanācis. Taču liktenīgo lozi viņš izvilka 60.gadu vidū, kad apciemojot kādu draugu, nokļuva Parīzē, kur laimīgā kārtā devas līdzi draugam uz aktiermākslas lekcijām. Kad pasniedzējs piedāvājis arī Žerāram nospēlēt nelielu pantomīmu un ļoti atzinīgi novērtējis viņa sniegumu, Žerāra dzīves liktenis bija izlemts, viņš nolēma apgūt aktiera profesiju.

Redzot, ka audzēknis ir ļoti talantīgs, pasniedzējs piekrita viņu mācīt bez maksas. Depardjē arīdzan nosūtīts pie logopēda, kas viņam palīdzēja atbrīvoties no runas defekta, lai Žerārs varētu runāt brīvi, bez stostīšanās. Slūžas bija vaļā, Depardjē centās atgūt bērnībā nokavēto, daudz lasot un interesējoties par mākslu, tā paplašinot savu redzesloku.

Savu pirmo kinolomu Depardjē nospēlēja jau 1967.gadā, bet viņa vārds kļuva plaši pazīstams pēc 1974. gada filmas “Valsējošie”, ko Francijā noskatījās vairāk nekā pieci miljoni skatītāju. Šajā filmā Žerārs varēja spēlēt pats sevi – sīku blēdi, kurš vienmēr pamanās iekulties kādās nepatikšanās. Pēkšņā slava atvēra Žerāram daudzas durvis, un viņš sāka filmēties pie izcilākajiem Eiropas kinorežisoriem.

17 reižu nominēts un divreiz ieguvis Francijas kino galveno balvu “Cēzars”, par filmu “Sirano de Beržeraks” ieguvis Kannu kinofestivāla labākā aktiera balvu un nominēts “Oskaram”.