1879. gada 27. februārī tiek paziņo par mākslīgā saldinātāja saharīna atklāšanu. Saharīns ir pirmais mākslīgi iegūtais saldinātājs.

Viens no nostāstiem, kas saistīts ar saharīnu, ir šāds: pētot akmeņogļu darvu, zinātnieki aizmirsuši nomazgāt rokas un tieši tā esot nokļuvuši pie saharīna. Tātad saharīns atklāšana patiešām bijusi nejaušība nevis apzināti saldinātāja meklējumi. Cik daudz tajā ir patiesības, ej nu sazini, bet skaidrs ir viens, ka pasaule saharīnu zina, pazīst un lieto jau kopš 19. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem.

Saharīns ir 300–400 reižu saldāks par cukuru, bet nedod kalorijas, tomēr tam ir pēcgarša, kas to padara mazāk patīkamu un ierobežo lietošanu lielās devās. Tādēļ nereti tas tiek kombinēts ar citiem mākslīgajiem saldinātājiem, lai noslēptu tā nepilnības. Tā maksimālā pieļaujamā deva ir 5 mg uz kilogramu ķermeņa masas dienā.

Saharīns ir bezkrāsains un tam nav smaržas, bet kūst tas 225 grādu temperatūrā. Dažādas veselības aprūpes uzraudzības iestādes saharīnu ir atzinušas par mākslīgu saldinātāju, kas neapdraud veselību, taču tas joprojām tiek vērtēts pretrunīgi. 1972. gadā veikti pētījumi atklāja, ka tas izraisa žultspūšļa vēzi žurkām, lai gan vēlākie pētījumi to apstrīdēja un 2001. gadā saharīnam atjaunoja statusu “kopumā atzīts par drošu”.

Runājot par saharīnu nevar nepieminēt kādu Ulmaņlaika notikumu, ko aprakstījis laikraksts “Rīts” 1935. gada rudenī: „Saharīns vairs nebūs uztura līdzeklis." Tā laikrakstam bija paziņojis Tautas labklājības ministrijas farmācijas pārvaldes priekšnieks Rūtenbergs. Viņš norādījis, ka Farmācijas pārvaldei jāpārzina un jākontrolē visu kosmētisko līdzekļu izgatavošana, minerālūdeņu un augļūdeņu rūpniecība un tirdzniecība, un uztura un baudu vielu izgatavošana.

Savā īsajā pastāvēšanas laikā Farmācijas pārvalde izdeva saistošus noteikumus par uztura vielām un priekšmetiem. Ar minēto noteikumu izdošanu patērētāji pasargāti no dažādu surogātu lietošanas uzturam. Līdz šo noteikumu izdošanai bija novērots, ka, piemēram, limonādes un augļūdeņus pagatavojot, tos saldināja ar mākslīgām saldvielām. Lai pasargātu tautas veselību un pēc iespējas veicinātu mūsu cukura rūpniecību, Farmācijas pārvalde izstrādā jaunu likumprojektu par mākslīgām saldvielām.

Līdz ar to saharīnu vairs nedrīkstēka uzskatīt par uztura līdzekli, bet tikai par ārstniecības līdzekli un lietot tikai zinātniskiem pētījumiem.

Tas bija stāsts par saharīnu, kuru 1935. gadā Kārļa Ulmaņa valdības veidotā Farmācijas pārvalde esot aizliegusi lietot uzturā. Šobrīd Eiropā un daudzviet citur saharīnu uzskata par lietošanā drošu saldinātāju, tiesa gan atgādinot, ka tas jālieto ar mēru.