Ģenerālis Šarls de Golls ir viens no izcilākajiem visu laiku franču politiķiem. Vadījis Brīvo Franciju cīņā pret nacistiem, tad atkal atgriezies valsts priekšgalā savai valstij kritiskas krīzes laikā 1958. gadā, bijis Francijas 5. republikas veidotājs un pirmais prezidents. De Golla ēra Francijas politikā noslēdzās ar viņa atkāpšanos no amata 1969. gada 28. aprīlī.

Ģenerāļa Šarla de Golla balsi Francijas pilsoņiem pagājušajā gadsimtā nācās uzklausīt vairākkārt valstij izšķirīgos brīžos. De Golls bija tas, kurš 1940. gada jūnijā, Francijai kapitulējot nacistiem, no Londonas aicināja savus līdzpilsoņus nepadoties un pretoties gan nacistu okupantiem, gan kolaboracionistu Višī valdībai. De Golls bija tas, kurš četrus gadus vēlāk pasludināja par sabiedroto iebrukumu Francijā un nacistu okupācijas beigu sākumu un jau pēc dažiem mēnešiem uzrunāja frančus no atbrīvotās Parīzes, pasludinot Francijas Republikas atjaunošanu. Tieši de Golla uzņēmībai un nelokāmajam raksturam lielā mērā jāpateicas par to, ka 2. pasaules kara noslēgumā pērējās uzvarētājas lielvalstis atzina Franciju par līdzvērtīgu (vai gandrīz līdzvērtīgu) partneri, veidojot jauno pēckara kārtību Eiropā un pasaulē. Tomēr jau 1946. gadā pēc arvien pieaugošajām nesaskaņām ar vairākām politiskajām partijām Šarls de Golls pameta Francijas Pagaidu valdības vadītāja amatu un politisko skatuvi vispār, gan ne uz visiem laikiem.

Francijai bija lemts atkal uzklausīt sava izcilā vadītāja balsi 1958. gada maijā, kad 4. republika juka pa šuvēm, kolonijās vērsās plašumā pretestības kustība, bet armija draudēja pārņemt varu un ieviest kārtību ar militāru spēku. De Golls paziņoja par gatavību stāties valsts priekšgalā, ja tiks izstrādāta jauna Francijas konstitūcija. Francijas 5. republika - valsts ar spēcīgu prezidenta varu - lielā mērā bija tieši Šarla de Golla pūliņu rezultāts, un bija tikai loģiski, ka 1958. gada novembra vēlēšanās atvaļinātais ģenerālis kļuva par pirmo 5. republikas prezidentu.

De Golla prezidentūras pirmos gadus aptumšoja asiņainie notikumi Alžīrijā, tai izcīnot savu neatkarību. 1961. gadā Alžīrijas problēma gandrīz noveda pie militāras huntas izveidošanās Francijā, kad četri atvaļināti ģenerāļi sarīkoja Alžīrijā puču. De Golls stājās televīzijas kameru priekšā, ģērbies savā 2. pasaules kara laika uniformā, un lūdza franču tautas atbalstu. Savos tranzistoruztvērējos šo uzrunu dzirdēja obligātā iesaukuma kareivji Alžīrijā, atteicās pakļauties komandieru pretlikumīgajām pavēlēm, un pučs noslāpa, tikko sācies. Kopumā Šarla de Golla prezidentūras laiks nesa Francijai ekonomisku stabilitāti un izaugsmi, un arī zināmu valsts starptautiskās autoritātes pieaugumu, prezidentam ieturot no amerikāņiem un britiem neatkarīgāku kursu, aktivizējot attiecības ar Padomju Savienību un Ķīnu, bet jo sevišķi stiprinot Francijas -Vācijas asi kā jaunās vienotās Eiropas pamatu.

Tomēr arī prezidenta Šarla de Golla slavas laikam pienāca beigas. Sešdesmito gadu otrajā pusē franču sabiedrība sāka izjust kā slogu gollistu sistēmas labējo konservatīvismu, tradicionālismu, valstisko regulēšanu. Neapmierinātība izlauzās studentu un strādnieku nemieros 1968. gada maijā, un, lai arī de Golla valdība noturējās un pat it kā nostiprināja savas pozīcijas, 68. gads bija signāls, ka franču jaunā paaudze vairs nesaprot de Gollu, un de Golls īsti nesaprot viņus. Tā nu 1969. gada 28. aprīlī tieši pusdienlaikā Francija pēdējo reizi uzklausīja savu 20. gadsimta izcilāko līderi - šai dienā prezidents de Golls paziņoja par atkāpšanos no amata. Pusotru gadu vēlāk, divas nedēļas pirms 80. dzimšanas dienas, viņa dzīve pēkšņi aprāvās. Vēl jāpiemin, ka atkāpjoties no amata, izcilais valstsvīrs atteicās kā no prezidenta, tā no ģenerāļa pensijas, saņemot atvaļināta pulkveža pensiju. Tā Šarls de Golls uzvēra, ka viņa mūža dižākie darbi nav mērāmi ar ordināru politiķa vai militārista karjeras mērauklu.