1926. gada 28. februārī dzimusi Svetlana Alilujeva - padomju diktatora Josifa Staļina meita, 1967.gadā aizbēga uz ASV.

Svetlana mazotnē bija tuva tēvam, kurš viņu dēvēja par mazo zvirbulēnu, taču ar laiku abu attiecības saasinājās.

“Viņš bija ļoti vienkāršs cilvēks. Ļoti rupjš. Ļoti nežēlīgs,” Svetlana savulaik sacījusi par savu tēvu. Lai arī tēvs viņu ļoti mīlējis gribējis, lai meita allaž viņam ir līdzās un kļūst par izglītotu marksisti. Starp citu, meitenes pirmo mīlestību, ebreju izcelsmes kinorežisoru – tēvs izsūtīja uz Sibīriju. Salīdzinājumam, Svetlana savu māti Nadeždu Alilujevu uzskatīja par aukstu, stingru, bezjūtīgu cilvēku. Staļina meita sacījusi, ka viņa nevar atcerēties, ka viņas māte jebkad būtu apkampusi viņu vai pat izteikusi viņai kādu uzslavu vai komplimentu.

1932. gadā, kad Svetlanai bija tikai seši gadi, viņas māte izdarīja pašnāvību. Taču viņas attiecības ar tēvu turpināja būt siltas un stipras, vismaz uz laiku.

Svetlana bija divi vecāki brāļi – Jakovs gāja bojā Otrā pasaules kara laikā nacistu koncentrācijas nometnē, kad tēvs atteicās viņu iemainīt pret kādu vācu ģenerāli, otrs brālis Vasilijs nomira 40 gadu vecumā no alkoholisma.

Svetlana iestājās Maskavas Valsts universitātē un saņēma precību piedāvājumu no jauna vīrieša. Kad viņa pastāstīja par šo bildinājumu, tēvs vienaldzīgi noteica: “Pie velna ar tevi! Dari, kā gribi.” Viņš sacīja meitai, ka viņa var precēties ar jaunekli, bet tikai ar tādu nosacījumu, lai viņas vīrs nekad nespertu kāju viņa mājā. Abi apprecējās, viņiem piedzima dēls, taču viņu laulība izjuka pēc pāris gadiem.

Īsi pēc tam viņa apprecējās ar Kremlī augstu stāvošas amatpersonas dēlu. Staļins deva piekrišanu šai laulībai, taču arī tā pajukusi diezgan ātri.

Pēc Staļina nāves 1953. gadā sieviete pieņēma mātes pirmslaulību uzvārdu un kļuva par Svetlanu Alilujevu. Tas bija laiks, kad viņa oficiāli bija zaudējusi Kremļa labvēlību. Kad viņa vērsās pie valsts pēc atļaujas precēties ar vīrieti vārdā Braješs Singhs, viņai tika atteikts. Svetlana un Braješs dzīvoja kopā trīs gadus, bet, kad viņš 1966. gadā nomira, Svetlana vērsās pie Kremļa pēc atļaujas doties uz Indiju, lai izkaisītu mīļota pelnus Gangā. Par lielu pārsteigumu, viņai atļāva uz mēnesi izbraukt no PSRS uz Indiju.

Atrazdamās tur, Svetlana pārsteidza pasauli, sava ceļojuma laikā ieejot ASV vēstniecībā un pieprasot politisko patvērumu. Izbrīnītais Amerikas vēstniecības dienesta darbinieks sacīja viņai: “Tā, jūs apgalvojat, ka jūsu tēvs ir Staļins? Tas Staļins?”

No Indijas viņa aizlidoja uz Romu un pēc tam uz Šveici. Viņai patika Šveicē, taču tur bija piekodināts, ka Svetlana var palikt tikai ar nosacījumu, ka viņa nekad publiski nerunās par politiku. Viņa tam nekad nepiekristu. Viņa nevarēja. “Klusēt vēl 40 gadus tikpat labi varētu, arī paliekot PSRS,” viņa rakstīja.

1967. gada aprīlī Svetlana Alilujeva ieradās Kenedija lidostā Ņujorkā, viņa rokās turēja manuskriptu, kas nekad nevarētu tikt publicēts PSRS. Tā nosaukums bija “Divdesmit vēstules draugam”, un tajā bija stāstīts par viņas dzīvi Padomju Savienībā. Grāmatai bija milzīgi panākumi, un tā kļuva par dižpārdokli.

Staļina meita bija slavena ASV, taču viņas personīgā dzīve joprojām bija sabrukusi drupās. Amerikā gan Svetlana apprecējās arhitektu Viljamu Vesliju Pītersu, pieņemot Lanas Pītersas vārdu, un abiem piedzima meita Olga.

Staļina meita PSRS atgriezās astoņdesmitajos gados, taču nespēja rast saskaņu ar radiem un devās atpakaļ uz ASV, kur pieticīgi dzīvoja divatā ar meitu, līdz atstāja šo pasauli, 2011 gadā.