1393.gada 28.janvārī Francijas karaļa Šarla VI galmā izceļas briesmīgs ugunsgrēks. Masku balles laikā aizdegas vairāki dejotāji, kuru tērpi veidoti no ļoti viegli uzliesmojoša materiāla. Dejotāju vidū izrādās bija arī pats karalis, kurš ugunsgrēkā gan izdzīvo. Vai ugunsgrēks tiešām bija tikai nelāga sagadīšanās, vai arī rūpīgi plānots atentāts?

Šarls VI bija vājš monarhs, kurš par Francijas karali kļuva jau 12 gadu vecumā. Viņš cieta no smagām psihiskām problēmām, kuras mūsdienu zinātnieki attiecina pat uz paranoisku šizofrēniju. Nav zināms, vai šī slimība bija iedzimta, vai arī jaunībā iegūta, jo Šarls VI jau agrā bērnībā saprata, cik trausls var būt karaļa tronis. Viņa nepilngadības laikā par reģentiem tika iecelti četri viņa onkuļi. Daži no viņiem neizrādīja nekādu interesi valdīt pār Franciju, kamēr citi ļoti aktīvi plānoja, kā tikt vaļā no pārējiem.

Kad vienu no viņa onkuļiem nogalināja atentātā, pusaudzis Šarls ilgi nespēja atgūties no briesmīgā notikuma. Laiku pa laikam arī pašam jaunajam karalim sākās lēkmes, kuras tā laika ārsti raksturoja kā milzīgu pārpūli un nespēju atpūsties. Tāpēc par labākajām zālēm uzskatīja iespēju karalim ļaut atpūsties un sajusties kā svētkos. Šī iemesla dēļ vēlāk karaliene un viņas galma dāmas katru dienu staigās balles kleitās. Lai karalim rastos sajūta, ka apkārt notiek kas svinīgs.

Sabiedrībā jaunais karalis bija populārs. Kad viņš varēja pārņemt varu savās rokās, viņš atstādināja no amata visus reģentus un atjaunoja Francijā padomnieku ministru kabinetu, kādu bija izveidojis viņa tēvs. Šāds lēmums nozīmēja no varas atstādināt dažus ļoti ietekmīgus Šarla VI onkuļus, kuri ar zaudējumu nesamierinājās.

Vienā no karagājieniem uz Angliju, Šarls VI piedzīvoja kārtējo šizofrēnijas lēkmi. Viņš izrāva zobenu, iekliedzās, ka apkārt ir vieni nodevēji, un uzbruka četriem bruņiniekiem. Karaļa trakuma lēkmes laikā bruņinieki aizgāja bojā, bet tikai ar milzīgām apkārtējo, tostarp karaļa brāļa, pūlēm, izdevās satrakoto monarhu nomierināt. Taču runas par karaļa trakumu aizskrēja no kaujas lauka līdz pat Parīzei, kur sākās runas, ka karalis nav spējīgs pārvaldīt valsti. Tieši šo gadījumu izmantoja divi no atstādinātajiem reģentiem, Burgundijas un Berijas grāfi, karaļa onkuļi, kuri atlaida no amata visus karaļa padomniekus un atjaunoja sevi reģentu amatā, aizbildinoties ar karaļa vājprātu.

Vairākas dienas karalis pavadīja komā, tomēr, kad izdevās viņu atgriezt pie kaut kāda saprāta, sākās mēģinājumi atgūt varu. Pats Šarls VI gan sāka ticēt, ka viņš patiesībā nav cilvēks, bet gan no stikla veidota būtne. Tāpēc viņš ilgu laiku nepameta savus apartamentus. Kad atkal uznāca lēkme, tā bija tik stipra, ka karalis pat nespēja atpazīt savu sievu.

Kaut kāds apskaidrības posms Šarla VI dzīvē nāca, un tajā viņš centās atgūt karaļa varu, turklāt nostiprināt to savu bērnu labā. Šarls VI noteica, ka karaliene ir aizbildne abu bērniem, tas nozīmēja, ka karalienei tika dotas pilnvaras atrasties lēmumu pieņemšanas brīžos padomes sēdēs. 14.gadsimtam tā bija neredzēti liela vara no ārzemēm Francijā ieprecētai sievai. Tomēr par nelaimi Šarla VI dinastijai šis laiks jau iezīmēja viņa varas norietu. Karalim sāka aizvien vairāk palikt ceremoniāla loma Francijas politikā.

Ņemot vērā ārsta ieteikumu rīkot vairāk svinības, 1393.gada 28.janvārī karaliene sarīkoja masku balli. Tajā bija plānots svinēt vienas galma dāmas iziešanu pie vīra. Tāpēc ballē bija iecerēts inscenēt pirmatnējo cilvēku mītisko koku deju. Vairāki bruņinieki pārģērbās par kokiem. Tērpi bija veidoti no salmu, vaska un ar eļļu piesūcināta auduma kombinācijas, kas bija ārkārtīgi uguns nedroši. Tāpēc balles telpā bija aizliegts ienest lāpas.

Kad sākās deja, apkārtējie pat nesaprata, ka dejotāju vidū ir arī karalis. Kad balles telpā ienāca piedzēries karaļa brālis ar pavadoni, viņi ignorēja liegumu ienest lāpas. Tā vietā, karaļa brālis pielika vienu lāpu pie dejotāja sejas, lai paskatītos, kurš tad izklaidē publiku. Tajā brīdī dejotājs pats pārvērtās par lāpu, aizdedzinot visus pārējos. Brīnumainā kārtā karalis tajā brīdī bija atgājis sāņus un viņu no aizdegšanās paglāba paša tante, kura apsedza karali ar saviem lielajiem svārkiem. Pārējie dejotāji sadega dzīvi, jo tērpi aizdegās dažās sekundēs. Vēl tikai viens dejotājs izglābās, jo ieleca milzīgā vīna baseinā.

Savukārt ugunsgrēku izraisījušo karaļa brāli, apvainoja atentāta mēģinājumā. Pierādījumu atentātam nebija, bet 14.gadsimtā tādus arī nevajadzēja. Karaļa brālis Orleānas hercogs dzīvību saglabāja, tomēr Francijā sāka briest pilsoņu karš. Pēc dažiem gadiem tas arī izcēlās, ieraujot valsti karos uz vairākām desmitgadēm.