1939. gada 28. septembrī Staļina un Hitlera režīmi, kopīgi iznīcinājuši Poliju, noslēdza jaunu līgumu – „Par draudzību un robežām”. Tas turpināja Molotova–Ribentropa pakta iesākto, jau konkrētāk iezīmējot arī agresoru turpmākos plānus.

1939. gada 23. augustā tika parakstīts Molotova-Ribentropa pakts, un nedēļu vēlāk ar Vācijas uzbrukumu Polijai sākās Otrais pasaules karš. Sarkanā armija, kā zināms, septembra vidū iebruka Polijā no austrumiem, un 22. septembrī notika bēdīgi slavenā Vermahta un Sarkanarmijas daļu kopīgā parāde Brestļitovskā, kuru pieņēma ģenerālis Guderians un kombrigs Krivošeins. Mēneša laikā spēcīgākā Austrumeiropas valsts, kas līdz tam bija kalpojusi kā aizsargbarjera starp diviem hiperagresīvajiem režīmiem, bija iznīcināta. Jau netālā nākotnē tas noveda pie jauna postoša kara jau starp abiem tābrīža sabiedrotajiem, taču pagaidām boļševiku un nacistu attiecībās valdīja īsts medusmēnesis, un vācu ārlietu resora šefs fon Ribentrops jau atkal lidoja uz Maskavu, kur 1939. gada 28. septembrī tika parakstīts jauns līgums – „Par draudzību un robežām”.

„PSRS un Vācijas valdības pēc bijušās Polijas valsts sabrukuma uzlūko kā tikai un vienīgi savu uzdevumu atjaunot mieru un kārtību šajā teritorijā un nodrošināt tur dzīvojošām tautām mierīgu pastāvēšanu, kas atbilstu to nacionālajām īpatnībām,” tā teikts līguma preambulā. Agresoru traktējumā Polijas valsts „sabrukums” šķiet kā kaut kas pats par sevi noticis; zemtekstā pati šīs valsts pastāvēšana tiek uzlūkota kā vēsturisks pārpratums. Arī tas, kādu „nacionālajām īpatnībām atbilstošu attīstību” iekarotās teritorijas tautām bija nesuši jaunie kungi, ir vispārzināms: Polijas teritorijā tobrīd notika pirmo ebreju geto organizēšana un pilnā sparā darbojās vācu „einzacgrupas”, mērķtiecīgās apšaušanas akcijās iznīcinot poļu nācijas eliti – tūkstošiem politiķu, ierēdņu, augstskolu mācībspēku, žurnālistu, radošo profesiju pārstāvju un citu. Līdzīgs nācijas elites izkaušanas raksturs bija arī slepkavošanas akcijām, kuras padomju režīms gatavoja tā rokās kritušajiem poļu kadru un rezerves virsniekiem. Tos padomju pusē palikušos, kuri savas turības, amata vai sabiedriskās darbības dēļ bija izpelnījušies buržuja, kulaka vai sociāli bīstama elementa statusu, tuvākā vai tālākā perspektīvā gaidīja deportācijas uz ieslodzījuma vietām Padomjzemes plašumos.

Tāpat kā 23. augusta līgums, arī šis neiztika bez slepenajiem pielikumiem. Sevišķi daiļrunīgs ir pakta otrais pielikums: „1939. gada 23. augustā parakstītais Slepenais papildu protokols labojams tā 1. punktā, atspoguļojot faktu, ka Lietuvas teritorija ir pārgājusi PSRS interešu sfērā, kamēr, no otras puses, Ļubļinas voivodiste un daļa Varšavas voivodistes pārgājušas Vācijas interešu sfērā. Tiklīdz PSRS valdība būs veikusi īpašos pasākumus Lietuvas teritorijā savu interešu aizsardzībai, esošā Vācijas–Lietuvas robeža ir labojama tādējādi, lai Lietuvas teritorija, kas atrodas dienvidrietumos no līgumam pievienotajā kartē iezīmētās līnijas, tiktu nodota Vācijai.” 

Mūsdienās nevienam nav nekādu šaubu par to, kas domāts ar „īpašajiem pasākumiem” Lietuvas, tobrīd vēl suverēnas, ar Padomju Savienību neuzbrukšanas līgumu noslēgušas valsts teritorijā, kuru staļiniskais režīms jau bez aiztures dala ar savu tā brīža sabiedroto – nacistiem. Kā vizuāls komentārs tekstam var kalpot tajā piesauktā karte: uz tās uzšņāptais Josifa Staļina paraksts noslēdzas ar enerģisku švīku, kas kā līks zobena cirtiens stiepjas pāri Austrumeiropai.

Attēlā: Rbentropa un Molotova tikšanās Berlīnē 1940. gadā.