Jauns posms Ibērijas pussalas – tagadējās Spānijas un Portugāles – vēsturē aizsākās 711. gada 29. aprīlī, kad Gibraltāra jūras šaurumu no Āfrikas puses šķērsoja islamticīgo berberu armija Tārika ibn Zijāda vadībā. Līdz tam pussalā pastāvējušās Vestgotu valsts ķēniņš Roderiks krita kaujā, un dažu gadu laikā viņa valsts lielākā daļa bija musulmaņu rokās.

Vestgoti bija viņa no ģermāņu ciltīm, kas 4. gadsimtā ielauzās Romas impērijas teritorijā, 410. gadā izlaupīja Romu un pēc tam apmetās tagadējā Dienvidfrancijā. Te viņi izveidoja savu karalisti, 5. gadsimtā izplatīdami savu varu dienvidu virzienā un pamazām ieņemdami visu Ibērijas pussalu. Vestgotu karaliste pastāvēja līdz 8. gs. sākumam, tomēr paši vestgoti tajā bija tikai niecīgs mazākums – apmēram 2% no iedzīvotāju kopskaita. Pārējo karalistes iemītnieku masu veidoja latīniski runājošie bijušie Romas pilsoņi, un ap 7. gs. beigām gotu valoda valstī bija jau praktiski izzudusi. Vestgotu aristokrātijas nelielais skaits tiek minēts kā viens no iemesliem, kāpēc viņu valsti salīdzinoši īsā laikā izdevās iznīcināt musulmaņu armijai, kura šķērsoja Gibraltāra šaurumu 711. gada 29. aprīlī.

Pamatīgāku informāciju par 8. gadsimta notikumiem Ibērijas pussalā nesniedz ne kristiešu, ne musulmaņu avoti. Ir zināms, ka Roderiks, kurš tiek minēts kā pēdējais vestgotu karalis, tikai dažus gadus pirms iebrukuma bija ieguvis troni, gāzdams iepriekšējo valdnieku, un, domājams, kontrolēja tikai daļu no valsts teritorijas. Valsts ziemeļrietumos valdīja gāztā karaļa dēls Ahila, un Roderiks vairījās iesaistīties izšķirošajā cīņā, būdams spiests aizstāvēties gan pret brīvību mīlošajām basku ciltīm ziemeļu kalnos, gan pret musulmaņu sirojumiem dienvidos. Iespējams, musulmaņu iebrukums 711. gadā bija tikai kārtējā sirotāju ekspedīcija, nevis plānots iekarošanas karagājiens. To netieši apliecina fakts, ka iebrucējus vadīja nevis kāds no arābu šeihiem, bet gan berberu vadonis Tāriks ibn Zijāds. Vieta, kur viņa karaspēks šķērsoja jūras šaurumu, tika nodēvēta par „Tārika kalnu” – arābu valodā ‘Jabal Tārik’ – kas spāniski pārtapa Gibraltāra vārdā.

Berberi, tolaik tikai nesen pieņēmuši islāmu, arābu acīs bija zemākas kategorijas ļaudis. Tāpat vēlāku laiku avoti min, ka vairāki vestgotu augstmaņi esot pārgājuši iebrucēju pusē vai, katrā ziņā, pametuši karali izšķirošajā kaujā pie Gvadaletes upes, kurā Roderiks krita. Valdnieka ienaidnieku cerībām sagrābt varu, izmantojot musulmaņu iebrukumu, nebija lemts piepildīties – izrādījās, ka pēc Roderika nāves Vestgotu karaļvalstī vairs nav neviena, kas spētu efektīvi pretoties. Uzzinājis par Tārika panākumiem, nākamajā, 712. gadā Spānijā ar savu arābu karaspēku ieradās Arābu kalifāta Ziemeļāfrikas vietvaldis emīrs Musa ibn Nusaīrs, un septiņu gadu laikā lielākā daļa Ibērijas bija pakļauta Damaskas kalifam. Kristieši noturējās tikai kalnainajos valsts ziemeļos, kurus tuksnešu dēli uzskatīja par dzīvošanai nepiemērotiem.