29. aprīlis ir diena, kad mūžībā aizgājis viens no izcilākajiem kino režisoriem, saukts par šausmu kino karali tas ir Alfrēds Hičkoks, kurš mira 1980. gada 29. aprīlī astoņdesmit gadu vecumā.

Alfrēds Hičkoks viņsaulē aizgāja miegā savās mājās Losandželosā - iemesls nieru maszpēja. Bēres notika Beverlhizas Labā gana baznīcā, un tās apmeklēja 600 cilvēku. Pēc nāves režisoru kremēja un pelnus izkaisīja Klusajā okeānā.

Bet Hičkoks piedzima britu salās un tieši tur aizsāka savas režisora gaitas, gūstot pirmo panākumus, viņš nokļūst Holivudā un tur arī aizvada savu mūžu, sešdesmit gadu laikā radot vairāk nekā 50 filmu – starp tām zināmākās ir "Psiho", "Putni", "Logs uz sētu", "Rebeka", "Vertigo".

Hičkoks bija izcils šausmu meistars, režisors prata filmu veidot, lai tā skatītāju nelaistu vaļā no savas varas līdz pat pēdējam kadram un nereti pat krietni ilgāku laiku vēl pēc beigu titriem. Pats režisors ir pavisam īsi raksturojis, kā var radīt spriedzi – skatītājam ir visu laiku jāzina vairāk nekā filmas varoņiem.

Viņš teicis, ka izšķirošais faktors ir spēja piespiest skatītāju iedomāties sevi filmas personāža vietā, jo cilvēkus galu gala interesē tikai viņi paši, vai arī tas, kas ar viņiem varētu notikt. Starp citu, Hičkoks bieži vien aktieriem aizliedza izpaust savu filmu sižetus, kamēr filma vēl tika uzņemta

.Alfrēds Hičkoks piecas reizes bija nominēts ASV Kinoakadēmijas balvai "Oskars" labākā režisora kategorijā, taču ne reizi to neieguva, un pats esot izrādījis klaju vienaldzību pret "Oskariem". Hičkoks bijis viens no tiem režisoriem, kura melnā humora un ironijas piesātinātos stāstus un intervijas, kurās par sevi liek manīt britu saknes, bijis ne mazāk interesanti klausīties, kā skatīties viņa filmas.

Un stāstu par un ap Hičkoku netrūkst. Viens no tiem vēsta, ka Alfredam Hičkokam visu mūžu bijusi milzu bijība, pietāte un bailes no policijas. Izrādās, ka iemesls tam meklējams agrā bērnībā, sešu gadu vecumā pārdzīvotā trauma, kad mazo Alfrēdu tēvs nosūtījis uz policijas iecirkni ar kādu zīmīti. Policijas virsnieks zīmīti izlasīja un ieslodzīja zēnu kamerā sakot: "Lūk, ko mēs darām ar nepaklausīgiem bērniem." Desmitiem gadus vēlāk, kad Hičkokam tika jautāts, ko viņš vēlētos redzēt uz sava kapakmens, viņš atbildēja: "Lūk, ko mēs darām ar nepaklausīgiem bērniem".

Hičkokam piemitusi ļoti savdabīga humora izjūta un viņš mēdza izstrādāt ļoti dīvainus un nereti ļaunus jokus. Reiz viņš kādam savam draugam nosūtīja Londonas prestižākā drēbnieka pašūtu uzvalku, tomēr tas bija daudzus izmērus par mazu un derētu tikai bērnam. Citreiz režisors kādam aktierim nosūtīja 400 kūpinātas siļķes, savukārt aktrises Tipijas Hedrenas tolaik sešus gadus vecajai meitai Melānijai Grifitsai uzdāvināja miniatūrā zārkā ievietotu lelli, kas bija precīza meitenītes mātes kopija. Lellei pat bija pašūta tāda pati kleita, kādu aktrise valkāja, filmējoties Hičkoka slavenās filmas "Putni" laikā.

Alfrēds Hičkoks visu savu mūžu cīnījies ar lieko svaru un, bijuši brīži, kad viņš svēris pat 165 kilogramus. Viņa pusdienas esot bijušas šādas: cepts cālis, neliels šķiņķa gabals, kartupeļi, dārzeņi, maize, salāti, pudele vīna, deserts un brendijs. Bet vakaros Hičkoks esot mielojies ar saldējumu, jādomā, ka bagātīgi.

Lai arī ēdiens Hičkokam sagādāja ļoti lielu baudu, tomēr bija kāds produkts, pret, kuru viņam bija īpašas sajūtas.

"Es baidos no olām. Vairāk nekā baidos – tās mani dzen izmisumā. Tās apaļās, baltās lietas bez caurumiem, kurām vidū ir dzeltenas apaļas lietas bez caurumiem... Brrr! Vai ir redzēts kaut kas pretīgāks par skatu, kad no olas iztek dzeltens un staipīgs šķidrums?" kādā intervijā stāstīja Hičkoks.