Nāves spriedumu Padomju kompartijai parakstīja tās savulaik būvētās padomju sistēmas sastāvdaļa - Padomju Savienības Augstākā Padome, 1991. gada 29. augustā aizliegdama tās darbību.

Oficiālo nāves spriedumu kompartijai pasludināja tās radītās politiskās sistēmas augstākais orgāns, kas tobrīd joprojām dēvējās Padomju Savienības Augstākā Padome. 1991. gada 29. augustā šī institūcija pieņēma lēmumu, kas pārtrauca Padomju Savienības Komunistiskās partijas darbību.

Diezgan spilgtu padomju kompartijas vēstures ainu zīmē kaut vai partijas biedru skaita izmaiņu līkne. Līdz 1917. gada Oktobra apvērsumam boļševiki – vēlākie padomju komunisti – nebūt nebija daudzskatlīgākā Krievijas partija; meņševiku un eseru bija vairāk. Taču pēc varas sagrābšanas un tās nostiprināšanās procesā skaits sāka strauji augt, 1918. gadā sasniedzot apmēram 200 000 biedru. Nākamais straujais uzrāviens vērojams, sākot ar 20. gadu nogali, 1933. gadā tas sasniedz maksimumu – 3,5 miljonus. Bet jau sākot ar nākamo gadu – kritums, arvien straujāks kritums, 1939. gadā nokrītoties zemāk par 2 miljoniem. Tas ir trīsdesmito gadu beigu „Lielais terors”, un no šīs līknes var netieši spriest par Staļina terora apmēriem. Protams, visi vairāk nekā pusotrs miljons komunistu netika nošauti, bet, pat ja tikai katrs trešais, skaitlis joprojām ir šokējošs. Pie tam – šāva jau ne tikai komunistus, savukārt arī nenošautie komunisti lielāko tiesu nonāca lēģeros; apstākļos, kas nebija tie labvēlīgākie izdzīvošanai.

Sešdesmito gadu vidū nesen amatā tikušais ģenerālsekretārs Brežņevs centās cementēt partijas un padomju valsts sistēmu vienā veselumā, un uz kādu laiku viņam tas arī izdevās. Pēdējās Padomju Savienības desmitgadēs piederība kompartijai kļuva drīzāk par tādu kā sociālā statusa, ne politiskās pārliecības atribūtu. Partijas piederība bija gluži vai kas līdzīgs kvalifikācijai: tāpat kā pamatskolā iestājās visi, kas nebija ar īpašām vajadzībām, tāpat arī visi tika uzņemti oktobrēnos. Bija jābūt bezcerīgi nesekmīgam vai mazgadīgajam noziedzniekam, lai netiktu nākamajā hierarhijas līmenī – pionieros. Ar komjaunatni bija jau mazliet sarežģītāk, pastāvēja pat tāds īpašs iestājpārbaudījums, bet – tāpat kā bez vidējās izglītības, arī bez komjaunatnes padomju valstī palika retais. Nu un, visbeidzot,– partija, kurai, tāpat kā tikšanai augstskolā, vajadzēja jau zināmu līmeni, un bez kuras padomju sistēmā nebija cerību strādāt ļoti daudzos no tiem amatiem, kuros šodien obligātā prasība ir augstākā izglītība.