1170. gada 29. decembrī Anglijā notika viena no visu laiku spilgtākajām politiskajām slepkavībām – četri karaļa Henrija II galminieki Kenterberijas katedrālē noslepkavoja arhibīskapu Tomasu Beketu. Arhibīskaps samaksāja ar dzīvību par savu stingro nostāju varas cīņā starp karali un baznīcu, bet viņa nāve kļuva par gadsimtos pieminētu notikumu.

„Kādus gan nožēlojamus liekēžus un nodevējus esmu pieņēmis un barojis savā namā, ka tie ļauj zemas izcelsmes klēriķim ar tādu necieņu izturēties pret savu kungu!” – tā esot izsaucies Anglijas karalis Henrijs II Plantagenets, runājot par Kenterberijas arhibīskapu Tomasu Beketu. Iespējams, ka konkrētais izteikums arī skanējis citādi, taču četri no karaļa svītas bruņiniekiem uztvēruši to kā pavēli. Cik var spriest no hronistu vēstītā, sākumā četrotnes nolūks bijis vien piespiest arhibīskapu Tomasu sekot viņiem pie karaļa un padoties monarha gribai, taču kad Bekets četrotni strupi aizraidījis, sadusmotie vīri ķērušies pie zobeniem. Izšķirošā scēna risinājusies uz Kenterberijas katedrāles galvenā altāra pakāpieniem, un tās aculiecinieks garīdznieks Edvards Grims to apraksta šādi: „Bezdievīgais bruņinieks pēkšņi pielēca viņam klāt un, nošķeļot virsu kronim, kurš ar svētās eļļas svaidījumu bija novēlēts Dievam, ievainoja svēto Dieva jēru galvā. Arī pēc otra cirtiena pa galvu viņš joprojām palika stingri stāvam. Bet pēc trešā cirtiena viņš sabruka uz ceļiem un elkoņiem, atdodams sevi par upuri un sacīdams klusā balsī: „Jēzus vārdā un, nododot dvēseli Svētās Baznīcas ziņā, esmu gatavs iet nāvē.” Bet trešais bruņinieks deva pakritušajam nāvīgo cirtienu. Ar šo cirtienu viņa galvvirsa tika atdalīta no galvas, tā ka asinis, kurās baltoja smadzenes, un smadzenes, ne mazāk asiņu sārtotas, krāsoja katedrāles grīdu.” Tā 1170. gada 29. decembrī, 53. mūža gadā, savu dzīvi beidza Kenterberijas arhibīskaps Tomass Bekets.

Par Kenterberijas arhibīskapu Tomass Bekets kļuva astoņus gadus agrāk – 1162. gadā. Pirms tam viņš bija pildījis lorda kanclera pienākumus Henrija II galmā. Šo amatu parasti ieņēma garīdznieks, jo kanclera – karaļa zīmoga glabātāja un padomnieka – uzdevumi prasīja nopietnu izglītību, bet tādu tolaik sniedza tikai baznīca. Bekets gan nebija iesvētīts par garīdznieku, tomēr bija mācījies baznīcas likumus un vairākus gadus bijis Kenterberijas arhibīskapa Teobalda palīgs. Anglijai tas bija sarežģīts laiks. Henrijs II bija kāpis tronī pēc vairākas desmitgades ilgām troņa pretendentu cīņām. Viņa valdījumos bez Anglijas ietilpa arī teju puse tagadējās Francijas – Normandijas un Akvitānijas hercogistes, Anžū grāfiste un vēl citas zemes. Tomēr šo valsti turēja kopā sarežģīta un nestabila ģimenisku un vasaļu attiecību sistēma, kurā karalim pastāvīgi nācās rēķināties ar lielo feodāļu un arī baznīcas varas ambīcijām. Domājams, uzspiezdams Anglijas baznīckungiem par arhibīskapu savu kancleru, Henrijs cerēja viņus pakļaut stingrākai kontrolei.

Un – rūgti vīlās! Kļuvis par Kenterberijas arhibīskapu, karaļa draugs, kurš ar valdnieku kopā bija medījis un malkojis vīnu, pārvērtās stingrā askētā un dedzīgā baznīcas interešu aizstāvī. Izšķirošais konflikts izvērtas, kad Henrijs mēģināja pakļaut garīdzniekus karaļa laicīgo tiesu varai. Arhibīskapam nācās pat pamest valsti un patverties Francijā. Galu galā ar pāvesta Aleksandra III starpniecību tika panākts izlīgums, taču jau drīz pēc atgriešanās Bekets izslēdza no baznīcas vairākus karalim lojālus garīdzniekus, tā izpelnīdamies valdnieka dusmas un par to samaksādams ar dzīvību. Protams, arhibīskapa slepkavība altāra priekšā bija tālaika Eiropai neiedomājams skandāls, tomēr Beketa slepkavas pat netika tiesāti – kādu laiku slēpušies, viņi ar pāvesta atļauju devās izpirkt grēku krusta karā Palestīnā. Savukārt Tomass Bekets tūdaļ tika iecelts svēto mocekļu kārtā un ir kalpojis par iedvesmas avotu kā viduslaiku hronistiem, tā 20. gadsimta dramaturgiem.