1989. gada 29. decembrī Čehoslovākijas parlaments ievēlēja par Čehoslovākijas prezidentu kustības „Pilsoņu forums” līderi, dramaturgu un disidentu Vāclavu Havelu. Viņš bija ne vien sekmīgākais starp visiem pārmaiņu kustību līderiem, kuri pēc padomju sistēmas sabrukuma kļuva par Austrumeiropas valstu vadītājiem, bet arī spilgts domātājs, kurš daudz devis šīs sistēmas un tās atstātā mantojuma izpratnei.

Var teikt, ka čehu rakstniekam un politiķim Vāclavam Havelam disidenta liktenis bija jau šūpulī ielikts. Haveli ir ievērojama Prāgas uzņēmēju un namīpašnieku dzimta, savukārt Vāclava mātes tēvs ir pirmskara Čehoslovākijā zināms publicists un diplomāts. Ar šādu izcelsmi labas attiecības ar pēckara Čehoslovākijas komunistisko režīmu jaunajam Havelam īsti nebija domājamas. Kā šķiriski naidīgam elementam viņam liedza studijas humanitārā specialitātē, tāpēc nākamais dramaturgs vispirms studēja ekonomiku un tikai vēlāk – neklātienē – dramaturģiju. Tomēr neatgriezeniskais pavērsiens notika 1968. gadā, kad Brežņevs ar tankiem iznīcināja „Prāgas pavasara” reformu kustību Čehoslovākijā. Tobrīd jau arī ārzemēs ievērību guvušais dramaturgs pirmajā iebrukuma nedēļā uzstājās Čehoslovākijas brīvajā radio, par ko Maskavai lojālais režīms aizliedza viņa darbu iestudējumus dzimtenes teātros. Nākamajā desmitgadē Vāclavs Havels kļuva par arvien iezīmīgāku figūru Čehoslovākijas disidentu aprindās, un šo karjeru vaiņagoja četrus gadus ilga uzturēšanās režīma cietumā. 1984. gadā Havelu atbrīvoja, „Samta revolūcijas” vilnis uznesa viņu topošās demokrātiskās Čehoslovākijas varas virsotnē – 1989. gada 29. decembrī Čehoslovākijas parlaments ievēlēja kustības „Pilsoņu forums” līderi Havelu par Čehoslovākijas prezidentu.

Kā ikvienam jauno demokrātiju līderim, arī Havelam savas prezidentūras laikā nācās saskarties ar kritiku, tomēr viņa vārds nekad nav ticis saistīts ar korupciju, šauru grupu interešu lobēšanu vai citiem tamlīdzīgiem skandāliem. Lielākā Havela neveiksme laikam gan bija nespēja saglabāt vienotu Čehoslovākijas valsti. 1992. gadā tieši slovāku deputātu atteikšanās atkārtoti ievēlēt Havelu par prezidentu bija signāls Slovākijas nepārprotamajai apņēmībai pamest abu valstu savienību. 1993. gadā Havelu ievēlēja jau par Čehijas republikas prezidentu, un šo amatu viņš pildīja līdz 2003. gadam.

Kādā no savām daudzajām publikācijām Vāclavs Havels raksta:

„Komunistu laikos vairums cilvēku ticēja, ka atsevišķu indivīdu mēģinājumiem panākt pārmaiņas nav jēgas. Diemžēl, domāšanas veids, kas balstīja komunistiskās diktatūras, nav izzudis pilnībā. Daži politiķi un mācīti vīri uztur spēkā priekšstatu, ka komunisms vienkārši sabruka pats zem sava svara. Indivīda atbildība un darbība atkal izrādās noniecināta. Tie paši ļaudis bieži tic citiem nolemtības apliecinājumiem – dažādiem iedomātiem tirgus likumiem un citām „neredzamām rokām”, kas vada mūsu dzīvi. Tā kā šādā domāšanas modelī nav sevišķi daudz vietas indivīda morālai rīcībai, sociālo procesu kritiķus bieži izsmej kā naivus morālistus vai elitāristus. Iespējams, šis ir viens no iemesliem, kāpēc piecpadsmit gadus pēc komunisma sabrukuma mēs atkal pieredzam politisku apātiju.

Komunisma sabrukums bija iespēja radīt efektīvākas globālās politiskās institūcijas, kas balstītos demokrātijas principos. Ja negribam, lai mūs pakļauj anonīmi spēki, tad brīvības, vienlīdzības un solidaritātes principiem jāsāk darboties globālā mērogā. Bet, kas svarīgāk par visu, mēs nedrīkstam zaudēt ticību alternatīviem domāšanas un pilsoniskas rīcības centriem sabiedrībā. Neļausim manipulācijām piespiest mūs ticēt, ka mēģinājumiem mainīt „vispāratzītu” kārtību un „objektīvus” likumus nav jēgas. Paliksim stingri pārliecībā, ka politika nav tikai varas tehnoloģija, bet ka tai nepieciešama arī morāles dimensija.”