19. gadsimta vidū Savienotās Valstis atņēma Meksikai plašas teritorijas, tai skaitā Kaliforniju, kur jau drīz sāka veidoties jauna civilizācijas zona. Saziņu ar valsts centru Austrumkrastā sākotnēji nodrošināja zirgu transports, tai skaitā savam laikam ļoti ātrais „Poniju ekspresis” – kurjerpasts, kas savu darbību uzsāka 1860. gada 3. aprīlī.

1848. gadā noslēdzās Savienoto Valstu – Meksikas karš, kura rezultātā ASV anektēja vairāk nekā pusi kaimiņvalsts teritorijas. Tajā pašā gadā Kalifornijā, kura līdz tam bija piederējusi Meksikai, tika atklātas zelta iegulas, un tūkstošiem zeltraču, tirgotāju un citu uzņēmīgu ļaužu devās uz rietumiem, desmitgades laikā palielinot eiropiešu izcelsmes iedzīvotāju skaitu Kalifornijā no dažiem desmitiem tūkstošu līdz turpat 400 000. Amerikas Rietumkrastā veidojās strauji augoša civilizācijas zona, kam, cita starpā, bija nepieciešama operatīva saziņa ar valsts centru Austrumkrastā.

Pieprasījumu apmierināt uzņēmās Viljama Rasela, Aleksandra Meidžorsa un Viljama Veddela kompānija, kura līdz tam bija sekmīgi darbojusies kravu pārvadājumu, finanšu un dažās citās jomās. Tapa kurjerpasts „Poniju ekspresis”, kura jātnieki spēja nogādāt sūtījumus no Sentdžozefas Misūri štatā līdz Sakramento Kalifornijā, vairāk nekā 3000 kilometru veicot desmit dienās. Pirmais „Poniju ekspreša” jātnieks ar pameta Sentdžozefu 1860. gada 3. aprīlī un pasta sūtījumi laikā sasniedza galamērķi.

Lai īstenotu plānu, kas daudziem šķita nereāls, bija nepieciešama rūpīga organizēšana un pamatīgi ieguldījumi. Ekspresim tika iegādāti vietējie zirgi – augumā nelieli izturīgi rikšotāji, kas atbilda dienesta nosaukumam. Ekspreša maršrutā tika uzceltas 184 zirgu pasta stacijas. Maksimālais attālums starp divām stacijām bija 40 km, bet parasti mazāks. Katrā stacijā jātnieks mainīja zirgu, savukārt jātnieki veica bez apstāšanās 120 līdz 160 km, pēc tam nododami savu pasta somu nākamajam kolēģim. Faktiski tā bija nevis tradicionāla soma, bet gan virs segliem uzklājams pārsegs ar kabatām stūros, spāniski dēvēts la mochila.

Viena zirga nastas kopsvars nedrīkstēja pārsniegt 75 kg, paredzētais sūtījumu svars bija 9 kg, viss jātnieka inventārs, ieskaitot blašķi un revolveri, drīkstēja svērt vēl deviņus, attiecīgi, jātnieks nedrīkstēja būt smagāks par 57 kg. Darbā pieņēma tikai kalsnus maza auguma puišus. Viņi parakstīja apņemšanos atturēties no alkohola, neielaisties strīdos un kautiņos, nelamāties un krietni pildīt darba pienākumus. Alga bija 100 dolāri mēnesī – savas trīs līdz sešas reizes lielāka nekā nekvalificētam strādniekam.

„Poniju ekspreša” kurjeru darbs bija ne vien grūts, bet arī bīstams. Maršruts šķērsoja mazapdzīvotas kalnu un tuksnešu teritorijas; arī indiāņu zemes, kur bālģīmji pa laikam nebija gaidīti. Mēnesi pēc ekspreša darbības sākuma uzliesmoja konflikts starp paijutu cilts indiāņiem un viņu zemēs lielā skaitā ieceļojušajiem sudraba ieguvējiem. Zirgu pasta stacijas un kurjeri kļuva par vienu no galvenajiem indiāņu uzbrukumu mērķiem, un divos karadarbības mēnešos dzīvību zaudēja 16 „Poniju ekspreša” darbinieki.

„Poniju ekspreša” pakalpojumi bija dārgi. Par pusunci – t.i. 14 gramus – smagu vēstuli sākotnēji bija jāmaksā pieci dolāri, kas pēc pirktspējas atbilst apm. 130 dolāriem mūslaiku ekvivalentā. Vēlāk gan šī cena nokritās līdz dolāram. Tomēr pasākumā ieguldīto summu „Poniju ekspresis” tā arī neatpelnīja, pirmkārt jau tāpēc, ka pastāvēja tikai 18 mēnešus. 1861. gadā iesākās Amerikas Pilsoņu karš, un kurjerpasta maršrutu nācās saīsināt vairāk nekā par pusi – no Sakramento līdz Soltleiksitijai. Tā paša gada oktobrī tika pabeigta transkontinentālās telegrāfa līnijas būvniecība, kas vienā mirklī padarīja zirgu kurjerpastu par vakardienas tehnoloģiju. Tomēr „Poniju ekspresis” atstājis spilgtas pēdas vēsturiskajā apziņā kā amerikāņu nācijas gara paraugs, ar uzņēmīgumu un organizētību stājoties pretim dabas apstākļu, laika un telpas izaicinājumiem.