Pēc Baltijas valstu okupācijas 1940. gada jūnijā sākās to aneksijas process Padomju Savienībā. Lietuva bija pirmā, kas oficiāli kļuva par padomju sociālistisko republiku 1940. gada 3. augustā.

1940. gada vasarā, staļiniskajam režīmam okupējot un anektējot Baltijas valstis, to pakļaušana padomju kontrolei un sovjetizācija noritēja visai līdzīgi. Bija vien nelielas nianses un zināmas hronoloģiskas nobīdes. Tā Lietuva bija pirmā, kurai 1940. gada 14. jūnijā tika iesniegts ultimāts ar prasību ielaist savā teritorijā neierobežotu Sarkanās armijas kontingentu. Kad nākamajā dienā Lietuva piekāpās prasībām, līdzīga satura ultimātus saņēma arī Latvija un Igaunija. Kad trīs valstis bija okupētas, par reālajiem varas centriem šeit kļuva Padomju Savienības vēstniecības ar tur rezidējošajiem īpašajiem padomju emisāriem, kuri ķērās pie jauno marionešu valdību izveides. Lietuvā šai ziņā problēmu bija vairāk, jo neatkarīgās Lietuvas prezidents Antans Smetona, atšķirībā no viņa kolēģiem Latvijā un Igaunijā, pameta valsti pirms okupantu ierašanās. Tātad nevarēja izspēlēt tādu kombināciju kā Latvijā, kur vadonis Kārlis Ulmanis formāli saglabāja valsts galvas statusu un apstiprināja Augusta Kirhenšteina marionešu valdību. Pēc padomju ultimāta saņemšanas bija demisionējis arī premjerministrs Antans Merķis, kuram būtu jāpilda prezidenta pienākumi valsts galvas prombūtnē. Taču šī politiskā kolīzija okupācijas režīma pārstāvi Lietuvā, Padomju Savienības ārlietu ministra vietnieku Vladimiru Dekanozovu nemulsināja. Tika pasludināts, ka prezidenta Smetonas došanās trimdā automātiski nozīmējot demisiju, tāpēc prezidenta amatu uzņemoties jaunizveidotās valdības vadītājs, kreisi noskaņotais literāts Justs Paleckis. Gluži tāpat kā Latvijā, arī Lietuvā padomju marionešu valdībā sākotnēji pamanāmākās figūras bija nevis agrākie komunisti pagrīdnieki, bet gan tautā populāri, līdz tam ar politiku maz saistīti ļaudis. Lietuvā tāds bija arī lietuviešu literatūras klasiķis Vincs Krēve-Mickevičs ārlietu ministra amatā, kurš gan drīz pameta valdību, kas tika skaidrots ar veselības stāvokli.

Jaunizveidoto marionešu valdību galvenais uzdevums bija t.s. „tautas parlamentu” vēlēšanu organizēšana. Tās notika vienlaicīgi visās trīs valstīs 1940. gada 14. jūlijā, Latvijā un Igaunijā turpinoties arī 15. jūlijā. Oficiālie rezultāti arī bija līdzīgi. Kā Latvijā, tā Lietuvā oficiāli tika uzrādīta apmēram 95% aktivitāte, teju 100% balsojot par t.s. „darba tautas blokiem”. Ir gan saglabājušās atmiņas par to, ka  Lietuvas marionešu režīma galva Paleckis esot privāti izteicies – uz vēlēšanās atnākuši ne vairāk kā 32% Lietuvas iedzīvotāju.

1. augustā, Maskavā sākoties Padomju Savienības Augstākās Padomes sesijai, šeit ieradušies butaforisko Baltijas parlamentu pārstāvji lūdza uzņemt viņu valstis Padomju Savienībā. Lūgums, protams, tika apmierināts, taču formālā nobalsošanas ceremonija gan izdalīta pa trīs atsevišķiem datumiem. Lietuva oficiāli tika padarīta par padomju sociālistisko republiku 1940. gada 3. augustā, Latvija sekoja divas, bet Igaunija trīs dienas vēlāk.