1924. gada 3. jūnijā 40 gadu vecumā mirst Prāgā dzimušais rakstnieks Francs Kafka.

Ņemot vērā, ka priekšstatu par Kafku ir veidojis rakstnieks pats, diez vai kādreiz izdosies aizrakties līdz īstajam Kafkam. Nemierīgs dienasgrāmatu rakstītājs, garu, ciešanu pilnu vēstuļu autors ir tikpat lielā mērā īstais Kafka kā augstas raudzes profesionālis, aizrautīgs sportists amatieris un rakstnieks, kurš reizēm apmaldījās savos romānos un stāstos. Vācu rakstnieks Hermans Hese Francu nodēvējis par vācu prozas nekronēto karali. Kafkas paškritiskā attieksme nereti robežojās ar apmātību. Spriežot pēc vēstulēm un dienasgrāmatu ierakstiem, var secināt, ka viņš ir daudz domājis par savu dzīvi un to, kāpēc tā nav izdevusies, kā gribēts. Tas netieši atspoguļojas arī viņa daiļradē.

Viņš piedzima Prāgā 1883. gada 3. jūlijā. Viņa vecākiem, Jūlijai un Hermanim Kafkām, piederēja maza bodīte, kur viņi pārdeva modes preces, lietussargus un citus ikdienas niekus. Viņš bija vecākais no sešiem bērniem. Divi Kafkas brāļi nomira agrā bērnībā, bet trīs māsas nodzīvoja par viņu ilgāk. Universitātē viņš studēja jurisprudenci un pēc viena prakses gada uzsāka patstāvīgu darbu, vispirms strādājot vietējā filiālē Triestes apdrošināšanas uzņēmumā, bet pēc gada – Valsts Strādnieku negadījumu apdrošināšanas iestādē. Tur viņa darba pienākumos ietilpa ne tikai sūdzību izskatīšana, bet arī iespējamo negadījumu novēršana un rūpnīcu apmeklējumi, lai pārbaudītu iekārtu un drošības noteikumu ievērošanu. Brīvajā laikā viņš rakstīja stāstus, ko publicēja žurnālos vai izdeva mazos sējumos.

1912. gadā klajā nāca viņa pirmā grāmata – “Vērojumi”. 1912. gada augustā viņš iepazinās ar Felīci Baueri (Felice Bauer), kas bija četrus gadus par viņu jaunāka. Viņa bija atbraukusi ciemos no Berlīnes, kur strādāja kādā kancelejas preču ražotnē. Viņu attiecības, ieskaitot divas saderināšanās, galvenokārt nodrošināja sarakste (viņi satikās tikai septiņpadsmit reizes, un pats ilgākais kopā pavadītais laiks bija desmit dienas 1916. gadā, kad abi bija apmetušies kādā viesnīcā), un tās izjuka, kad 1917. gada augustā Kafkam sākās asiņošana, kas, kā vēlāk izrādījās, liecināja par tuberkulozi. Viņš pārcēlās uz laukiem, nebūdams skaidrībā par to, cik ilgi viņam vēl atlicis dzīvot. Kopš tā laika īslaicīga atgriešanās pie darba mijās ar sanatoriju apmeklējumiem, līdz beidzot viņš aizgāja priekšlaicīgā pensijā. 1919. gadā uz īsu brīdi Kafka bija saderinājies ar Jūliju Vorižeku (Julie Wohryzek), divdesmit trīs gadus vecu sekretāri, bet arī šīm attiecībām pienāca gals, kad Kafka satika Milēnu Polaku (Milena Polak) (dzimušu Jesensku), apgarotu žurnālisti, kura cieta no sava vīra nevērības un vēlāk iztulkoja dažus Kafkas stāstus čehu valodā. Tā kā Milēna dzīvoja Vīnē, viņi satikās tikai dažas reizes, un jau 1921. gadā viņu sarakste pārtrūka. Divus gadus vēlāk Kafka beidzot pameta Prāgu un apmetās uz dzīvi Berlīnē kopā ar Doru Diamantu (Dora Diamant), jaunu sievieti, kura bija aizbēgusi no savas stingri ortodoksālās ebreju ģimenes Polijā. Tomēr Kafkas veselības stāvoklis pasliktinājās tik strauji, ka 1924. gada 3. jūnijā, pēc daudzkārtējiem braucieniem uz slimnīcām un sanatorijām Vīnes apkaimē, viņš nomira.

Kafkas dzīves laikā tika izdotas septiņas nelielas grāmatas, viņš atstājis arī trīs nepabeigtus romānus un neskaitāmas piezīmju grāmatiņas un dienasgrāmatas, kuras lasītājus sasniegušas tikai tāpēc, ka viņa draugs Makss Brods  savulaik neizpildīja Kafkas lūgumu un tās nesadedzināja. Raugi, īsi pirms nāves Francs Kafka lūdzis savu draugu, lai viņš sadedzina visus vēl nepublicētos darbus un neļauj atkārtoti izdot jau publicētos. Taču šis pirmsnāves lūgums palika neievērots. Un labi, ka tā, tieši šie saglabātie materiāli veicināja Kafkas kultūras ikonas rašanos.