1660. gada 3. maijā Olīvas klosterī parakstītais mierlīgums izbeidza karu starp Zviedriju un tās pretiniekiem, kas Latvijas vēsturē pazīstams kā Otrais poļu-zviedru karš. Līgums galīgi noteica robežu starp Zviedriju un Poliju-Lietuvu Latvijas teritorijā, respektīvi – robežu starp Zviedru Vidzemi un Poļu Latgali, kas turpmāk lika šiem novadiem attīstīties visai atšķirīgi.

Viduslaiku izskaņā, sabrūkot Vācu ordeņa dominētajai valstiskajai struktūrai Prūsijā un Livonijā, mainījās spēku samērs starp tradicionālajām Baltijas jūras reģiona lielvalstīm. Kari par ietekmi šeit periodiski uzliesmoja līdz pat 18. gs. pirmajām desmitgadēm. Viens no tiem, Latvijas vēsturē bieži dēvēts par Otro poļu-zviedru karu, risinājās no 1655. līdz 1660. gadam un noslēdzās ar mierlīguma parakstīšanu Olīvas klosterī, toreizējās Dancigas pievārtē, 1660. gada 23. aprīlī pēc vecā jeb 3. maijā pēc jaunā stila.

Ceturtdaļgadsimtu pirms šī konflikta Centrāleiropā bija plosījies Trīsdesmitgadu karš, kura rezultātā Zviedrija bija nostiprinājusies zemēs ap Baltijas jūru, tai skaitā Vidzemē un Rīgā. Kļuvusi par varenu un ekspansīvu impēriju, Zviedrija tiecās Baltijas jūru padarīt par „Zviedru ezeru”. Polijas-Lietuvas valsti šai laikā sāka vājināt iekšējas pretrunas, aristokrātijas pārāk lielā vara un interešu cīņas padarīja lielo karalisti grūti vadāmu un mobilizējamu kara gadījumā. Tas izpaudās 1654. gadā, kad Polijai uzbruka Krievija, kuras cars Aleksejs Mihailovičs Romanovs, veicis sekmīgu armijas modernizāciju, cerēja panākt to, kas krieviem iepriekšējā gadsimtā nebija izdevies Livonijas karā. Kad krievu armijas strauji ieņēma Polijas austrumu apgabalus un pietuvojās zviedru īpašumiem Vidzemē, Zviedrijas armija karaļa Kārļa X Gustava vadībā iebruka Polijā no rietumiem un ziemeļiem. Formālo iemeslu iebrukumam gan deva Polijas karalis Jānis II Kazimirs Vāza, izvirzīdams pretenzijas uz Zviedrijas troni, kas kādreiz bija piederējis viņa senčiem. Polijas vēsturē šo laiku mēdz dēvēt par „Plūdiem”, ietverot šai apzīmējumā Grēku plūdu jēdzienu. Valsti pārpludināja armijas, kuras bija svešas tai arī ticības ziņā, tāpēc izturējās vēl nesaudzīgāk. Zviedru okupanti izlaupīja un izpostīja Polijas rietumus, kas līdz tam karu nebija pieredzējuši teju pārsimts gadus.

Konfliktā iesaistījās arī citas reģiona valstis, katra sekodama savām interesēm. Polijas-Lietuvas pusē nostājās Austrijas erchercogs un Svētās Romas impērijas ķeizars Leopolds I Hābsburgs, un ar austriešu atbalstu karalim Jānim II Kazimiram izdevās atkarot no zviedriem lielu daļu savas valsts. Brandenburgas kūrfirsts Fridrihs Vilhelms Hoencollerns, kā Prūsijas hercogs būdams arī Polijas karaļa vasalis, karoja te vienā, te otrā pusē, par algu prasot viņa pilnīgas suverenitātes atzīšanu Prūsijā, ko galu galā arī panāca. Kad Zviedrijas kara laime sāka šķobīties, karā pret to iesaistījās Dānija. Krievija, nebūdama aliansē ne ar vienu, nostiprinājās jau ieņemtajās poļu zemēs un gaidīja izdevīgu brīdi. Viens tāds krieviem šķita pienācis 1658. gadā, kad tie iebruka Zviedru Vidzemē, ieņēma Koknesi un aplenca Rīgu, bet bija spiesti pēc dažiem mēnešiem atkāpties. Šķiet, vienīgais no reģiona valdniekiem, kurš konsekventi ieturēja neitralitāti, bija Kurzemes hercogs Jēkabs Ketlers, taču tas viņu galu galā neglāba no zviedru iebrukuma un diviem gadiem gūstā, kas sagrāva hercoga rūpīgi būvēto Kurzemes saimniecību.

Pēc pieciem kara gadiem galvenās karojošās puses bija izsmēlušas savus resursus. Vairākas Rietumeiropas lielvalstis, kuras nebija ieinteresētas radikālā spēku samēra maiņā Eiropas ziemeļos, sāka aktīvu diplomātisku iejaukšanos. Tomēr sarunas risinājās smagi un ar pastāvīgu izgāšanās risku, pusēm kāpinot likmes. Galu galā Francija, kas bija uzņēmusies vidutāja lomu, piedraudēja iesaistīties konfliktā Zviedrijas pusē, un tas izrādījās vajadzīgais arguments. Līgumu Olīvā parakstīja Zviedrija, Polijas-Lietuvas valsts, Brandenburgas-Prūsijas valdnieks un Svētās Romas impērijas ķeizars. Mierlīgumi starp Zviedriju un Dāniju, Zviedriju un Krieviju un Poliju-Lietuvu un Krieviju tika slēgti vēlāk. Latvijas vēsturē Olīvas mierlīgums svarīgs pirmkārt tāpēc, ka tas galīgi noteica Vidzemi kā Zviedrijas un Latgali kā Polijas īpašumu, no kā izrietēja nozīmīgas atšķirības šo divu novadu attīstībā vēlākajos gadsimtos.