1861. gada 19. februārī pēc vecā jeb 3. martā pēc jaunā stila Krievijas impērijā izsludināja cara Aleksandra II parakstīto likumu par dzimtbūšanas atcelšanu. Līdz ar to Krievijas zemnieki – tobrīd lielum lielais vairākums valsts iedzīvotāju – beidzot ieguva individuālo brīvību. Krievijā tas notika vēlāk nekā teju visur citur Eiropā, un savdabīgā veidā, kas vēlāk sagādāja daudz problēmu.

1861. gada 2. martā apritēja seši gadi, kopš Krievijas impērijas tronī bija kāpis Aleksandrs II Romanovs. Šajā jubilejā cars pasniedza savai tautai vēsturisku dāvanu, parakstot likumu par dzimtbūšanas atcelšanu Krievijā. Likums tika izsludināts nākamajā dienā – 1861. gada 19. februārī pēc vecā jeb 3.martā pēc jaunā stila.

Arī 19. gs. vidū Krievijā netrūka tādu, kuri uzskatīja, ka zemnieku dzimtatkarība ir Krievijai atbilstošākā sociālekonomisko attiecību sistēma, un sīksti pretojās pārmaiņām, kādas jau sen bija notikušas teju visur citur Eiropā, Krievijas impērijas Baltijas provinces ieskaitot. Par izšķirošo grūdienu kļuva Krimas karš, kurā Krievija cieta sakāvi cīņā pret Rietumeiropas lielvalstīm. Karu uzsākušais cars Nikolajs I mira, pirms konflikts vēl bija noslēdzies, iespējams – izdarīja pašnāvību, un viņa varas un sakāves mantinieks Aleksandrs, acīmredzot, īpaši skaudri apzinājās, ka Krievijai nepieciešamas nopietnas pārmaiņas. 1856. gadā viņš nāca klajā ar programatisku runu muižniecības un tirgotāju sanāksmē Maskavā, kurā norādīja: ja dzimtbūšanas problēma netiks risināta „no augšas”, no valsts varas puses, tad var nākt risinājums „no apakšas”, ka būs valstij krietni nežēlīgāks. Tika izveidota komiteja ar pašu caru priekšgalā, kas vairākus gadus strādāja pie reformas.

Līdz ar dzimtbūšanas atcelšanu mainījās ļoti lielas Krievijas iedzīvotāju daļas tiesiskais un arī ekonomiskais statuss. Zemnieki ieguva personīgo brīvību un arī īpašumā savu māju un visu kustamo mantu. Taču zemes īpašumtiesību risinājums radīja daudz jaunu problēmu. Baltijas variants – piešķirt zemniekiem zemi lietošanā un piesaistīt viņus muižai ar klaušām – jau bija pierādījis savu neefektivitāti, tāpēc Krievijā tika meklēts kas cits. Zemniekiem piešķiramo zemi bija paredzēts sadalīt nevis atsevišķākām saimniecībām, bet gan pārvērst kopienas īpašumā. Kopienai tad bija paredzēts 49 gadu laikā izpirkt šo zemi no muižnieka. Kopiena kļuva arī kolektīvi atbildīga par nodokļu un nodevu nomaksu valstij.

Konservatīvajai elites daļai šī kārtība likās laba, jo saglabāja Krievijā izsenis pastāvējušo lauku dzīves kārtību. Daudzi progresīvākie sprieda, ka kopienas neļaus atsevišķiem zemniekiem izputēt, līdz ar to neveidosies potenciāls bīstamās proletariāta šķiras attīstībai. Praksē viss gan izrādījās citādi. Dabīgā iedzīvotāju skaita pieauguma rezultātā kopienu locekļu skaits auga, taču zemes apjoms palika nemainīgs. Ar laiku zemes gabalu lielums saruka tiktāl, ka nespēja uzturēt uz tā saimniekojošo ģimeni. Pie tam, tā kā zemes gabali tika regulāri pārdalīti, zemnieki nebija ieinteresēti īpaši pūlēties tos iekopt un apgūt modernākas saimniekošanas metodes. Visa kopienas locekļu dzīve bija ļoti atkarīga no šī kolektīvā veidojuma, bet realitātē bieži vien – no tā ievēlētajiem vadītājiem. Šī vadība mēdza dažādiem līdzekļiem kavēt zemnieku aiziešanu no kopienas, lai arī daudziem dzīve pilsētā vai pārcelšanās uz impērijas attālākajiem rajoniem šķita pievilcīga alternatīva. Jau pēc dažām desmitgadēm kļuva skaidrs, ka kopienas zemes īpašuma un apsaimniekošanas kārtība bremzē Krievijas ekonomisko attīstību, tomēr tikai 1906. gadā premjerministrs Pjotrs Stolipins sāka īstenot visaptverošu zemes reformu, nolūkā pakāpeniski sadalīt kopienu zemes individuāliem īpašniekiem. Stolipina reforma tā arī netika pabeigta līdz Pirmajam pasaules karam, un zemnieku kopienas daudzviet turpināja pastāvēt līdz pat Krievijas impērijas sabrukumam 1917. gadā.