3. martā 1875. gadā Parīzē pasaules pirmizrādi piedzīvo Žorža Bizē opera "Karmena".

1875. gada 3. mata pievakarē publika, kā vai ik vakarus, pildīja Parīzes "Opéra-Comique" ložas, balkonus un parteru. Šovakar publikā varēja manīt ne vienu vien prominenci- komponisti Guno un Masnē, Delībs un Ofenbahs, literāti Dodē un Dimā jaunākais. Viņi bija nākuši uz pirmizrādi - operu "Karmena". Taisnību sakot, nu jau labu laiku Opéra-Comique cīnījās ar finansiālām grūtībām un arī radošu panīkumu, sen nebija pieredzēts neviens spilgts jaundarbs, un tas laikam gan bija mudinājis teātra direktoru pasūtīt operu vēl salīdzinoši jaunam un nepazīstamam komponistam Žoržam Bizē (attēlā). Un šo savu lēmumu metrs di Lokls jau bija paspējis daudzkārt nožēlot. Vispirms jau titullomas tēlotājas meklējumi aizkavēja mēģinājumu sākumu gandrīz par gadu. Kad tie beidzot sākās, direktora vietnieks, godājamais Adolfs de Livēns, kurš piecdesmit gadus bija ziedojis darbam Opéra-Comique, paziņoja- fināls, kurā titulvaroni brutāli nodur, neatbilst teātra tikumiskajam standartam. Libretisti bija ar mieru finālu pārstrādāt, bet komponists - ne par ko! Un de Livēna kungs protestējot pameta savu pus gadsimtu pildīto amatu teātrī. Galu galā orķestris paziņoja, ka Bizē partitūra vienkārši neesot izspēlējama. Laikam gan vienīgi diriģenta Adolfa Delofra un arī titullomas tēlotājas, mecosoprāna Gallī-Marjē viedoklis par labu komponistam un viņa darbam ļāva tikt līdz pirmizrādei.

Žorža Bizē darbs patiešām piedāvāja sava laika publikai ko jaunu. Komisma un sentimenta vietā, ar kuru libretisti parasti apdarināja dramatiskos sižetus, šeit bija skaudrs sociālās vides tēlojums. Pie tam šī vide - tabakas fabrikas strādnieces, zaldāti, kontrabandisti, čigāni - turīga franču buržuā acīs tās nepārprotami bija "padibenes". Lasīt par tādām romānā - tas nu vēl tā, bet uz operas skatuves - nu ziniet… Un tad pati titulvarone, čigānu meiča Karmena - apveltīta ar neapvaldītu, kūsājošu seksualitāti, kuru nekaunas lietot kā ieroci dzīves cīņā, un apliecina tajā savu indivīda brīvību.

Kritika "Karmenu" uzņēma vēsi un piekasīgi. Šīs atsauksmes, un droši vien vēl lielākā mērā ap iestudējumu virmojošie neoficiālie viedokļi, ar katru izrādi mazināja skatītāju skaitu. Komponistam, kurš bija nešaubīgi pārliecināts par sava darba vērtību, nenācās viegli to pārdzīvot. Viņam nebija lemts pieredzēt sava darba triumfu uz pasaules operas skatuvēm, nebija lemts lasīt jūsmīgās atsauksmes, kuras tam veltīja Vāgners, Brāmss un Čaikovskis. Tā paša gada vasaras sākumā, trīsdesmit sešu gadu vecumā Žoržs Bizē sasirga un mira tieši trīs mēnešus pēc "Karmenas" pirmizrādes.

Attēlā: Ilustrācija Bizē operai “Karmena”, publicēta 1875 gadā žurnālā “Journal Amusant”