Baltajā namā to sauca par „Karsto līniju”, Kremlī – par „Sarkano telefonu”. 1963. gada 30. augustā sāka darboties tiešo sakaru līnija starp ASV un PSRS valdībām.

Laikam gan nekad savā vēsturē cilvēce nav bijusi tik tuvu visaptverošai katastrofai kā t.s. Karibu jeb Kubas raķešu krīzes laikā 1962. gada oktobrī, kad starp Savienotajām Valstīm un Padomju Savienību gandrīz izcēlās kodolkarš. Kad kaislības bija mazliet pierimušas, eksperti gan amerikāņu, gan padomju pusē secināja, ka saspīlējumu ļoti veicinājis tiešas un operatīvas saziņas trūkums starp superlielvalstu vadītājiem. Tā nu 1963. gada jūnijā Ženēvā tika noslēgta vienošanās par tiešās sakaru līnijas izveidi starp valdībām Maskavā un Vašingtonā, un līnija bija darba kārtībā tā paša gada 30. augustā. Padomju pusē sakaru mezgls izvietojās Kremļa pagrabā, un to pārraudzīja Valsts drošības komiteja, savukārt Amerikā tas atradās Pentagonā, un par to atbildēja Nacionālais militārais komandcentrs.

Vašingtonā šo sakaru līniju iedēvēja par 'Hotline' - "Karsto līniju", savukārt Kremlī to nosauca par "Sarkano telefonu", lai gan par telefonu tas saucams tikai nosacīti. Tāda tieša aprunāšanās starp padomju kompartijas ģenerālsekretāriem un Savienoto Valstu prezidentiem vispār nekad nav notikusi - vienmēr pa vidu bijis vismaz tulks. Bet lielāko tiesu informācija pa "Karsto līniju" cirkulējusi rakstisku ziņojumu formā - tas krietni mazina pārpratuma iespējas.

Sākotnēji līnija vispār bijusi aprīkota tikai ar teletaipa aparātiem. Raidsabiedrībās BBC mājas lapā atrodams ilggadējā kompartijas ģenerālsekretāru tulka Viktora Suhodreva atmiņu stāsts par pirmo reizi, kad padomju valdība nolēmusi izmantot "Sarkano telefonu". Tas noticis gandrīz četrus gadus pēc līnijas ierīkošanas, 1967. gada 5. jūnijā, kad izcēlies Sešu dienu karš starp Izraēlu un tās arābu kaimiņvalstīm. Negaidīti Kremļa pagrabtelpā ieradušies padomju valdības vadītājs Aleksejs Kosigins, ārlietu ministrs Andrejs Gromiko un Valsts drošības komitejas priekšsēdis Jurijs Andropovs. Visām operatorēm, kas vairākus gadus neviena netraucētas rosījušās savā pagrabiņā, protama lieta, šo vīru klātbūtnē trīcējušas rokas. Bet prominentie viesi sākumā bijuši pārsteigti - arī viņi iedomājušies, ka tur lejā būs telefons un vada otrā galā prezidents Lindons Džonsons teiks: "Hallo?" Pēc neilgas minstināšanās sastādīta teksta ziņa, pēc pusstundas pienācis apstiprinājums, ka tā saņemta, vēl pēc dažām stundām - atbilde, kuras galvenais saturs bijis tāds: "Mēs Izraēlas operācijas neatbalstām, tajās nepiedalāmies un esam aicinājuši viņus pēc iespējas drīz beigt karot." Šo dienu savās atmiņās, starp citu, aprakstījis arī prezidents Džonsons. Viņš atceras, kā viņam uz guļamistabu piezvanījis aizsardzības sekretārs Maknamara un teicis: "Mister prezident, karstā līnija atmodusies."