1939. gada 30. oktobris vēsturē iegājis ar to, ka Latvijas valdības un Vācijas oficiālie pārstāvji paraksta līgumu par vācu tautības Latvijas pilsoņu repatriāciju. Kā ziņoja tā laika avīzes, tas nozīmēja to, ka vācbaltieši aizbrauc “uz visiem laikiem”.

Aizsākums šiem notikumiem meklējams 1939. gada 6. oktobrī, kad Ādolfs Hitlers izsludināja oficiālu paziņojumu, aicinot Baltijas vāciešus atgriezties reihā. Tika paziņots, ka “vāciešiem no Austrumeiropas valstīm jāatgriežas Lielvācijas paspārnē un jāpiedalās iekarotās Polijas rietumnovadu pārvācošanā”. Pirmie desmit kuģi no Vācijas Rīgā ienāca 8., 9. un 10.oktobrī, taču tai laikā Latviju pameta tikai tā dēvētie valstvācieši jeb reihsdeutche, proti tie, kuriem Vācijas pavalstniecība bija jau pirms izceļošanas.

Izceļošanas norises praktisko sagatavošanu un realizāciju uzņēmās vācu tautas apvienība Latvijā, kas organizēja un koordinēja tādus jautājumus, kā – kur, kas, cik un kādas kastes mantu saiņošanai var nopirkt, vai saņemt par brīvu, kas un kurā laikā palīdzēs iesaiņot līdzi ņemamās mantas, kas un cik lielus saiņus ved uz ostu par brīvu un kur var pasūtīt maksas vedējus ar zirgu vai automašīnu. Kā arī kur un cikos jāierodas, lai iekļūtu uz kuģī. Bet tas bija tikai sākums.

Turpinājums sekoja 1939. gada 30 oktobrī, kad Tiesu pilī, tagadējā Ministru kabineta ēkā, Latvijas valdības un Vācijas oficiālie pārstāvji parakstīja līgumu par vācu tautības Latvijas pilsoņu repatriāciju. Kā šajā dienā paziņoja “Brīvā Zeme”: “Vācu tautas grupa uz visiem laikiem aiziet no latviešu zemes un Latvijas valsts kopības.”

Līgums paredzēja, ka visiem repatriantiem aizbraukšanai no Latvijas jāpiesakās līdz 15. decembrim, kā arī reglamentēja, kādas kultūras vērtības un kustamo mantu privātie un juridiskie aizbraucēji drīkst un nedrīkst ņemt līdzi.

Savukārt par atstātajiem namīpašumiem, vērtspapīriem un citām vērtībām vācbaltiešiem pienācās kompensācija, kuru kara dēļ tie lielākoties tā arī nekad nesaņēma. Sāpīgs tāpat bija banku uzkrājumu zaudējums – līdzi katrs aizbraucējs drīkstēja ņemt tikai 50 latu, tāpēc Latvijas bankās palika ap 30 200 000 latu vācbaltu naudas.

Daudz strīdu bija par kopienai piederošajām vēsturiskajām vērtībām – arhīviem, bibliotēkām, muzeju eksponātiem, baznīcu iekārtām. Latvijas puse uzstāja, ka visam, kas saistās ar Latvijas vēsturi, ja vien tas nav privātīpašums, jāpaliek Latvijā, bet uz Vāciju var vest vien to, kas šauri atspoguļo vācbaltu vēsturi.

Rezultātā piemēram no Kurzemes provinces muzeja kolekcijas tika izvesti 1 365 priekšmeti un daļa numismātikas kolekcijas, bet no Doma muzeja 6035 priekšmeti. Kara gaitā daudzi no aizvestajiem priekšmetiem gāja bojā vai noklīda. Protams, nav garantijas, ka Baltijā karš tos būtu saudzējis.