Eifeļa tornis, šodienas Parīzes un Francijas simbols, tapa konkrētam pasākumam: kā ieejas celtne 1889. gada Vispasaules izstādei. Torni iesvētīja 1889. gada 31. martā.

19. gadsimta otrajā puse sniedza pasaules attīstīto valstu publikai jaunu gaumīgu izklaides veidu – izstādes. Īpaša vieta šo notikumu klāstā bija pasaules izstādēm, kuras pretendēja sakopot vienuviet visu, kas uz mūsu zemeslodes būtu apskatīšanas vērts. Pie tam, atšķirībā no mūsdienām, toreiz šajās izstādēs goda vietā bija tieši tehnikas brīnumi, industrializācijas sasniegumi. 1889. gadā jau ceturto reizi par pasaules izstādes mājvietu kļuva Parīze – šoreiz izstāde šeit tika rīkota par godu Lielās Franču revolūcijas simtgadei.

Izstādē bija ko redzēt. Grandiozajā Mašinērijas paviljonā stundām varēja vērot dažādus mehānismus darbībā, bet programmas nagla šeit noteikti bija Tomasa Edisona stends, kurā izgudrotājs personīgi demonstrēja savus skaņas un attēla reprodukcijas sasniegumus. Amerikāņi bija atveduši uz izstādi Mežonīgo Rietumu šovu ar kovbojiem, indiāņiem un pašu Bizoņu Bilu, ēģiptieši – īstus Kairas ormaņus ar ēzelīšiem, bet franči savā Koloniju paviljonā izvietojuši veselu nēģeru ciemu ar 400 iemītniekiem. Šo pēdējo atrakciju nākamajā gadsimtā piesauks kā spilgtu eiropeiskā rasisma paraugu – cilvēku zvērnīcu.

Taču pats galvenais brīnums izstādes apmeklētājus gaidīja jau pie ieejas – tā bija izstādes ieejas būve, Eifeļa tornis. Tas iemiesoja sava laika modernāko būvtehnoloģiju – tērauda konstrukcijas, pie kam šajā gadījumā tērauds bija arī vienīgais materiāls, un šo „dzelzs mežģīņu” tīklojums piešķir visai grandiozajai būvei apbrīnojamu vieglumu un gaisīgumu. Kaut arī iesvētīts 1889. gada 31. martā, vairāk nekā mēnesi pirms izstādes atklāšanas, vēl atklāšanas dienā – 6. maijā – tornis nebija pilnīgi pabeigts. Apmeklētājiem bija atļauts kāpt tikai līdz 2. platformai, tomēr arī tā slējās krietni augstāk par apkārtējo Parīzes kvartālu jumtiem. Pati torņa smaile sniedzās tā laika cilvēkam gluži neiedomājamos augstumos.

Starp citu, Gistava Eifela projekts nav tapis īpaši Parīzes izstādei. Vispirms viņš to piedāvāja Barselonai, kur pasaules izstāde notika 1888. gadā. Taču Barselonas pilsētas domei celtne šķita pārāk dārga, pārāk īpatnēja un pilsētas stilam neatbilstoša. Kas barseloniešiem bija pārspīlēta īpatnība, to parīzieši novērtēja kā iedvesmojošu oriģinalitāti, un nekļūdījās – Eifeļa tornis ir kļuvis par atpazītāko Parīzes un visas Francijas simbolu, un vienu no visu laiku slavenākajām celtnēm. Kas zina, vai tā notiktu, ja tornis neatrastos tieši Parīzē – pilsētā, kuras veidolam tas tik lieliski piestāv.