Palestīnas Atbrīvošanas organizācijas darbība pagājušā gadsimta otrajā pusē ir nesaraujami saistīta ar vienu konkrētu vārdu – Jasirs Arafats. Organizācijas ilggadējais idejiskais un organizatoriskais vadītājs stājās tās priekšgalā 1969. gada 3. februārī.

1964. gadā ar Arābu valstu līgas finansējumu tika izveidota Palestīnas atbrīvošanas organizācija, kurai bija jāapvieno savā paspārnē visas organizācijas un grupas, kuras cīnījās par arābu valsts izveidošanu Palestīnā. Ļoti iespējams, ka arābu valstu vadītāju patiesais mērķis bija mazināt līdz tam vadošās palestīniešu nacionālās organizācijas "Fath" ietekmi un izveidot struktūru, kura, atšķirībā no "Fath", būtu daudz maz kontrolējama. Ja tāds bija plāns, tad dažus gadus vēlāk nācās atzīt, ka tas nav realizējies- "Fath" ieņēma vadošo lomu Palestīnas atbrīvošanas organizācijā, un 1969. gada 4. februārī, Ēģiptes galvaspilsētā Kairā par organizācijas priekšsēdētāju tika ievēlēts "Fath" līderis, tobrīd 39 gadus vecais būvuzņēmējs Jasirs Arafats.

"Allāhs, kuram Arafats nekad nav ticējis, bija dāvājis šim cilvēkam īpašus talantus. Viņš nekad un nevienu nav mīlējis, nevienam nav uzticējies, nav atzinis nevienu robežu, cilvēkus uzskatījis par izejvielu un savu mērķu sasniegšanai lietojis jebkādus līdzekļus - politiskus un finansiālus. Arafats bija izzinājis visus civilizēto demokrātiju vājos punktus un iemācījies virtuozi izmantot savā labā modernās pasaules kārtību." Tā Krievijas žurnālists Venjamins Ginodmans raksturoja ilggadējo Palestīnas atbrīvošanas organizācijas līderi pēc viņa aiziešanas labākā saulē 2004. gadā. Daudz konkrētāks palestīniešu atbrīvošanas kustības līdera darbības raksturojumā savulaik bijis tagadējais Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu- "PAO nebūt nebija "viena no" teroristiskajām organizācijām - tā bija modernā starptautiskā terora centrālā ass un iemiesojums.

PAO izkopa līdz pilnībai šantāžas un iebiedēšanas mākslu, tā radīja precedenta modeļus tādiem terora aktiem kā lidmašīnu sagrābšana līdz ar gūstekņiem, pasažieru aviolaineru uzspridzināšana lidojumā, diplomātu, skolnieku, sportistu un tūristu slepkavošana. Citas teroristiskas organizācijas labprāt pārņēma PAO pieredzi un atdarināja palestīniešu teroristu metodes. Taču PAO sakari ar nearābu teroristiskajām organizācijām nebūt neaprobežojās ar to, ka tā kalpoja šīm organizācijām par atdarināmu piemēru. No 70. gadu sākuma līdz pat 1982. gadam, kad Izraēlas aizsardzības spēki izmeta palestīniešu teroristus no Beirutas, tā dēvētā "PAO valsts" Libānā kalpoja par patvērumu un treniņu bāzi visas pasaules teroristiem. Caur PAO treniņnometnēm Tīras un Sidonas rajonā ir izgājuši teroristi no itāliešu "Sarkanajām brigādēm", vācu "Bādera-Meinhofa grupas", "Īru republikāņu armijas", japāņu "Sarkanās armijas", franču organizācijas "Tiešā rīcība", turku "Atbrīvošanas armijas", armēņu grupas "Asala", irāņu "Revolūcijas gvardes", ekstrēmisti no visas Latīņamerikas un vācu neonacisti." (c.b.)

Jāteic, pat ja Netanjahu teiktais tikai daļēji atbilst patiesībai, tas liek uzlūkot Jasira Arafata izveidoto organizāciju ar baisu apbrīnu. Un kur tad vēl organizācijas "veikums" vispirms Jordānijā, pēc tam Libānā, kur tā bāzējās palestīniešu bēgļu nometnēs un izraisīja pilsoņu karu, kas Jordānijā prasīja tūkstošus, bet Libānā - desmitus tūkstošu dzīvību. Tomēr vēl spilgtāk par Jasira Arafata īpašajām dotībām liecina tas, ka viņš laikus atskārta pagājušā gadsimta pēdējā divdesmitgadē briestošās pārmaiņas un savlaicīgi piekrita sēsties pie sarunu galda. 1994. gadā šis vīrs, kura biogrāfija daudzuprāt ir svešām asinīm rakstīta, saņēma aizkustinošu starptautiskās sabiedrības novērtējumu - Nobela miera prēmiju.