Sankarlo opera Neapolē ir vecākais no šobrīd pastāvošajiem operteātriem – tas atklāts 1737. gada 4. novembrī; laikā, kad Neapole noteica toni Itālijas un visas Eiropas opermākslā.

„Vai vēlaties pārliecināties, ka dzirkstele no šīs nevaldāmās liesmas spēj iekvēlināt arī jūs? Tad steidziet, trauciet uz Neapoli un klausieties Leo, Durantes, Jommelli un Pergolēzi meistardarbos.” Tā savā 1768. gadā izdotajā „Mūzikas vārdnīcā” rakstīja franču apgaismības dižgars Žans Žaks Ruso. Laikā, kad tapa šīs rindas, Neapole bija Itālijas un, zināmā mērā, visas Eiropas mūzikas epicentrs. Šeit jau kopš 17. gs. darbojās pirmās konservatorijas, kuru audzēkņi vai mācībspēki bija vairāki desmiti baroka laikmeta skaņražu. Tādi vārdi kā Alesandro Skarlati, Džovanni Batista Pergolēzi vai Domeniko Čimaroza nav sveši baroka mūzikas mīļotājiem visā pasaulē. Šī laika mantojums ir arī Eiropas vecākais opernams – Karaliskais Svētā Karlo jeb Sankarlo operteātris tika atklāts 1737. gada 4. novembrī.

Laikā, kad līdz Milānas La Scala un Venēcijas La Fenice atklāšanai bija jāpaiet vēl vairākām desmitgadēm, Sankarlo izpelnījās vispārēju ievērību. Neapoles operteātrim rakstīja ne vien itālieši – Nikolo Pičīni, Frančesko Durante, Gasparo Sakini un citi; savus darbus šai skatuvei veltīja arī Kristofs Vilibalds Gluks un Johans Kristiāns Bahs. Šis bija arī laiks, kad publika jūsmoja par kastrātu balsīm, un uz Sankarlo skatuves slavas laurus plūca leģendārais Farinelli.

Sankarlo spožumu neaptumšoja arī revolūciju un karu vētras, kas traucās pāri Eiropai 18. gs. nogalē. 1816. gadā opernamu nopostīja ugunsgrēks, bet jau desmit mēnešus vēlāk Sankarlo bija atjaunots vēl grandiozāks, un Stendāls, kurš apmeklēja to pēc atklāšanas, rakstīja, ka nekur citur Eiropā neesot nekā pat tuvu līdzīga. Par Neapoles karalisko teātru māksliniecisko vadītāju šai laikā kļuva dzirkstošo melodiju lielmeistars Džoakīno Rosīni. Viņa izcilākais darbs „Seviļas bārddzinis”, arī tapis šai periodā, savu pirmizrādi gan piedzīvoja Romā – domājams aiz cenzūras apsvērumiem. Neapolei radītas Rosīni operas „Anglijas Elizabete”, „Laulību līgums”, „Otello”, „Mozus Ēģiptē”, „Muhameds II” un citas. Pēc neilga starplaika Rosīni vietā stājās tolaik itāļu operas uzlecošā zvaigzne Gaetano Doniceti, un uz Sankarlo skatuves pirmo reizi tika iestudētas viņa „Marija Stjuarte”, „Roberto Deverū”, „Polieikts” un viens no izcilākajiem belkanto operas paraugiem – „Lučija di Lammermūra”.

Itālijas apvienošanās 19. gs. 60. gados atņēma Neapolei tās galvaspilsētas statusu un arī vadošo lomu itāliešu opermūzikā, kuru piesavinājās turīgākie ziemeļi. Dažas desmitgades Sankarlo operteātrim klājās diezgan grūti, taču līdz ar gadsimta nogali tas atguva radošo pacēlumu. Ar panākumiem šeit tika iestudētas Maskanji un Pučīni operas. Neapole joprojām palika mūzikas izglītības centrs, dodot Itālijai tādus verisma skolas komponistus kā Rudžero Leonkavallo, Umberto Džordano, Frančesko Čilea un Franko Alfano. Izcilais diriģents Džuzepe Martuči iedibināja Sankarlo Vāgnera operu tradīciju, savukārt Rihards Štrauss ar savas „Salomes” iestudējumu ienesa šeit jaunākās cittautu vēsmas. Šai modernās operas kopšanas tradīcijai Sankarlo sekojis visu 20. gadsimtu: šeit savus Itālijas pirmuzvedumus piedzīvoja Pola Dikā „Ariana un Zilbārdis”, Arnolda Šēnberga „No šodienas uz rītdienu”, Karla Orfa „Mēness” un Kurta Veila „Protagonists”.