Savienoto Valstu Arkanzasas štata galvaspilsēta Litlroka ir vieta, kur savulaik izcīnīta viena no niknākajām cīņām pret rasu segregāciju Amerikā. 1957. gada 4. septembrī deviņi melnādainie jaunieši uzsāka mācības Litlrokas Centrālajā vidusskolā, kas līdz tam bija likumīgi rezervēta tikai baltajiem. Tagad likumi bija mainīti, taču pirmo gadu šos deviņus skolēnus uz vidusskolu pavadīja bruņoto spēku apsardze.

Arī pēc tam, kad 19. gs. vidū Savienotajās Valstīs tika aizliegta verdzība, savu spēku saglabāja rasu segregācijas princips. Principa īstenojums juridiskajā un ikdienas sociālajā praksē ietvēra veselu virkni likumu un noteikumu, sākot ar jauktu laulību aizliegumu daudzos štatos, beidzot ar atsevišķām uzgaidāmām telpām stacijās un atsevišķām dzeramā ūdens strūklakām baltajiem un melnajiem. Un, protams, tas ietvēra arī šķirtas izglītības iestādes, pie kam, kā nav grūti iedomāties, ikdienas praksē baltajiem paredzētās skolas izrādījās gan labāk uzturētas, gan prestižākas. Tādējādi izglītības sistēma kļuva par vienu no tiem laukiem, kuros melnādainie amerikāņi pagājušā gadsimta beigās sāka izcīnīt savu reālo līdztiesību.

1954. gadā Savienoto Valstu Augstākā tiesa pieņēma lēmumu lietā Brauns pret Topekas Izglītības padomi. Lēmumam bija izšķiroša nozīme, jo tas postulēja, ka visi likumi, kuri paredzēja segregāciju skolu sistēmā, neatbilst Savienoto Valstu konstitūcijai, un pieprasīja skolu desegregāciju valsts mērogā. Arkanzasas štata galvaspilsētā Litlrokā vietējā izglītības padome pieņēma lēmumu sākt desegregāciju ar 1957./1958. mācību gadu.

Deviņi nēģeru jaunieši, kuru sekmes atbilda skolas standartiem, tika uzņemti līdz tam baltajiem rezervētajā Litlrokas Centrālajā vidusskolā. Tikai nevajag iedomāties, ka līdz ar to šiem jaunajiem ļaudīm, kuri vēlāk ieguva „Litlrokas devītnieka” apzīmējumu, sākās gaišs ceļš uz zinību templi. 1957. gada 4. septembrī, kad viņi ieradās savā jaunajā skolā, pie ieejas viņus sagaidīja ne tikai bars savās rasistiskajās jūtās aizskartu baltādaino vecāku, bet arī Arkanzasas Nacionālās gvardes kareivji, kurus turp bija nosūtījis gubernators Orvels Fobuss. Un nevis lai aizsargātu melnādainos skolniekus pret baltādainajiem protestētājiem, bet gan lai neļautu deviņiem iekļūt skolā.

Savu uzvaru pēdējās vēlēšanās gubernators Fobuss bija kaldinājis, cita starpā nekautrīgi lietodams rasistisku retoriku, un tagad, protams, nevarēja pievilt savus vēlētājus. Situācija Litlrokā ieguva rezonansi valsts mērogā, un tā sasniedza arī prezidentu Dvaitu Eizenhaueru. Pēc tam, kad leģendārais Otrā pasaules kara ģenerālis un tagadējais prezidents bija personīgā sarunā silti ieteicis gubernatoram Fobusam ievērot Augstākās tiesas lēmumu, un attiecīgu lēmumu bija pieņēmusi arī apgabala tiesa, nacionālā gvarde no skolas ieejas tika atsaukta.

Taču Litlrokas pilsoņi turpināja piketēt, draudot neielaist deviņus melnādainos skolā un izdarīt ar viņiem vēl trakākas lietas. 23. septembrī policija slepeni ieveda „Litlrokas devītnieku” skolas telpās, bet piketētāji, to uzzinājuši, mēģināja ar varu ieausties ēkā. Litlrokas mērs Vudro Menns lūdza centrālās varas iejaukšanos. Jau nākamajā dienā deviņus jauniešus uz skolu pavadīja Savienoto Valstu 101. gaisa desanta divīzijas kareivju eskorts pilnā kaujas bruņojumā. Novembra sākumā desantniekus nomainīja no nacionālajiem gvardiem izveidotā īpaša speciālo uzdevumu vienība, kas turpināja veikt savu uzdevumu līdz mācību gada beigām. Tā, ar brutālu spēku, federālā vara panāca melnādaino pilsoņu tiesību ievērošanu.

Protams, ar šādu konkrētā incidenta likvidēšanu nekas nebeidzās. Baltādainie vienaudži nebūt nesagaidīja savus deviņus kolēģus ar atplestām rokām. Notika gan grūstīšanās, gan iekaustīšana, par solījumiem nogalināt, „tikt klāt” un pakārt, nemaz nerunājot. Vienai no deviņiem – Melbai Patiljo – pat iešļāca sejā skābes šķīdumu; par laimi, bez smagām sekām. Nākamajā mācību gadā Litlrokas skolu padome, gubernatora atbalstīta, vienkārši slēdza visas pilsētas skolas. Tomēr loģiskās pārmaiņas apturēt nebija iespējams. Pēc attiecīga federālo iestāžu spiediena 1959. gada rudenī Litlrokas skolas atsāka darbību jau kā rasu ziņā integrētas mācību iestādes.