Dāņu vikingi, 9. gs. uzsākuši invāziju Anglijā, līdz 878. gadam bija pakļāvuši savai kontrolei apmēram pusi anglosakšu zemju. Līdz tam neatkarīgās anglosakšu valstiņas sāka apvienot spēkus, un 910. gada 5. augusta kauja pie Tetenholas iezīmēja pagrieziena punktu, pēc kura sākās dāņu padzīšana un vienotas Anglijas karalistes izveide.

Agrajos viduslaikos, kad šodienas Angliju iekaroja un kolonizēja ģermāņu anglosakšu ciltis, tās teritorijā izveidojās vairākas salīdzinoši nelielas valstis. Tomēr tie drīzāk bija varas centri, ap kuriem grupējās vēl citas pusneatkarīgas un, reizumis, pilnīgi neatkarīgas valstiņas un zemes. Šādā stāvoklī Anglija sagaidīja nākamo invāziju no austrumiem – dāņu vikingus, kuri 8. gs. beigās sāka sirot Anglijas piekrastē. 865. gadā Anglijā iebruka lieli dāņu spēki, t.s. Lielā pagānu armija, kas divpadsmit gadu laikā izsiroja lielāko daļu anglosakšu teritorijas un pakļāva savai varai apmēram pusi no tās – tagadējās Anglijas ziemeļaustrumu un centrālo daļu, kur izveidojās t.s. Dāņu tiesa. Šai invāzijai, kuras laikā šķita, ka vikingi teju teju pakļaus visu Angliju, sekoja apmēram divdesmit gadus ilgs salīdzinoša miera periods. Anglosakšu zemes ārējā spiediena ietekmē sāka konsolidēties, un par vienojošo centru kļuva Veseksas ķēniņvalsts, kuras valdnieka Alfrēda Lielā uzvara kaujā pie Edingtonas 878. gadā bija pārtraukusi Lielās pagānu armijas iekarojumus.

Drīz pēc uzvaras pie Edingtonas Alfrēds pieņēma titulu „Angļu karalis”, tādējādi pozicionēdams sevi kā visu vikingiem nepakļauto anglosakšu zemju valdnieks. Acīmredzot to akceptēja arī otras lielākās anglosakšu zemes valdītājs, Mērsijas zemes kungs Etelreds, apņemdams par sievu Alfrēda meitu Etelfledu. Viņa bija krietni jaunāka par savu vīru, un, pēc visa spriežot, jau dažus gadus pirms Etelreda nāves, kļuva par faktisko Mērsijas valdnieci. Karalis Alfrēds mira 899. gadā, troni mantoja viņa dēls Edvards, saukts Vecākais, kurš bija apņēmības pilns padzīt vikingus no Anglijas, un Etelfleda kļuva par brāļa uzticamu sabiedroto. Viduslaiku hronikās Mērsijas valdniece palikusi brāļa ēnā, taču šodienas vēsturnieki vērtē viņu kā ļoti spējīgu valdnieci un arī militāro stratēģi.

Edvards un Etelfleda turpināja Alfrēda aizsākto taktiku, būvējot cietokšņu sistēmu, kas izrādījās ļoti efektīva pret vikingu pēkšņajiem iebrukumiem. 909. gadā apvienotā Veseksas un Mērsijas armija iebruka Dāņu tiesā, aizejot līdz Lindsijas ķēniņvalstij tagadējā Linkolnšīrā. Nākamajā gadā dāņi sarīkoja atbildes reidu, ar lielu floti iekuģodami pa Severnas upi pašā Mērsijas vidienē, postīdami un laupīdami. Taču vikingi acīmredzot nebija novērtējuši anglosakšu militārās spējas, un atceļā Edvarda un Etelfledas armija viņus panāca netālu no tagadējās Vulverhemptonas Rietummidlendas grāfistē. Kauja notika 910. gada 5. augustā, un hronikās tiek minētas divas konkrētas vietas – pie Tetenholas vai Vednesfīldas, bet tradicionāli tā tiek dēvēta par Tetenholas kauju. Par cīņas gaitu ziņas ir skopas, taču secināms, ka vikingu armija izrādījusies ielenkta no divām pusēm un tikusi praktiski iznīcināta. Kaujas laukā palikuši arī divi Dāņu tiesas ķēniņi – Hāfdāns un Eovilss.

Anglosakšu uzvara pie Tetenholas iezīmēja lūzuma punktu vikingu ekspansijā Anglijā. Pēc šīs sakāves plaši dāņu iebrukumi anglosakšu zemēs vairs nenotika, savukārt karalis Edvards uzsāka Dāņu tiesas atkarošanu, līdz savai nāvei 924. gadā atbīdot robežas krietni uz ziemeļiem. Tāpat šī veseksiešu un mērsiešu kopīgā uzvara padarīja neatgriezenisku anglosakšu zemju apvienošanos. Pēc valdnieka Etelreda nāves par Mērsijas zemes kundzi kļuva Etelfleda, savukārt pēc viņas aiziešanas mūžībā 918. gadā Edvards pievienoja māsas zemi savai valstij. Viņš izveidoja vienotu un agrajiem viduslaikiem ļoti centralizētu Anglijas valsti, un tā bija milzu priekšrocība cīņā pret atsevišķās ķēniņu zemēs sadalīto Dāņu tiesu. 954. gadā Edvarda dēls Edreds padzina no Anglijas pēdējo vikingu valdnieku – Nortumbrijas ķēniņu Ēriku Haraldsonu, sauktu Asinscirvi.