1993. gada 5. martā Latvijā ieviesa jaunu naudas vienību – latu, ko varēja apmainīt pret 200 Latvijas rubļiem.

Lata ieviešana notika pakāpeniski. Viss sākās ar Naudas reformas komitejas izveidošanu 1991. gada novembrī. To veidoja Ivars Godmanis, toreizējais ministru padomes priekšsēdētājs, Latvijas Bankas tā brīža prezidents Einārs Repše un Latvijas Republikas Augstākās Padomes Ekonomikas komisijas priekšsēdētājs Ojārs Kehris. Pirmais darbiņš viņiem bija Latvijas rubļa ieviešana, tāpēc pusgadu pēc Naudas reformas komisijas dibināšanas – 1992. gada 4. maijā – tā nāca klajā ar lēmums Nr. 1 “Par Latvijas rubļa ieviešanu apgrozībā”, kas paredzēja, ka jau 7.maijā Latvijā apgrozībā laidīs Latvijas Bankas pagaidu naudas zīmes - Latvijas rubļus.

Ivars Godamanis, sacījis, ka bijis galīgi dulli bija atteikties no krievu naudas, kas kalpojusi piecdesmit gadus pēc kārtas, un pāriet uz pilnīgi citu naudu. Turklāt nav varējuši zināt, vai to Latvijas naudu cilvēki vispār ņems pretī. Un tā 1992. gada 7. maijā vakarā Ivars Godmanis ar Einaru Repši televīzijas tiešraidē, ne bez baiļu sajūtas paziņojuši, ka krievu naudas ēra beigusies.

Latvijas rubļa ieviešana noritēja itin gludi, bet ar to viss nebeidzās, rublim bija tikai viens uzdevums – nobruģēt ceļu latam, tāpēc tā paša gada augustā Naudas reformas komisija izdeva lēmumu Nr. 4, kas psiholoģiski sagatavoja iedzīvotājus pārejai uz latu, nosakot, ka Latvijas nacionālo naudas vienību latu ieviesīs pakāpeniski.

Paralēli jau vairākus gadus iepriekš Kultūras fonds bija izsludināja konkursu par lata sižetisko risinājumu, kurā piedalījās profesionāli mākslinieki un amatieri no Latvijas un ārvalstīm. Attālākais pieteikums pienāca no Harkovas – tā autors bija krievu mākslinieks Sergejs Kovaļenko.

Daži naudaszīmju projekti drīzāk gan atgādinājuši spilgtas preču zīmes vai etiķetes, nevis naudu. Pēc ilgiem strīdiem žūrija nolēma pirmo vietu nepiešķirt, bet otro vietu ieguva Aivars Plotka, pārstāvot tā saukto nacionālā romantisma virzienu. Trešā vieta tika Elitai Viliamai, atzīstot, ka viņai ir dizainiski visizstrādātākie darbi. Veicināšanas prēmiju piešķīra Valdim Ošiņam un Imantam Žodžikam par neparastu improvizāciju ideju līmenī. Šī jaunā, netradicionālā pieeja tūdaļ piesaistīja vērtētāju uzmanību, un to izvēlēja arī kā pamatu turpmākajam atjaunotā lata sižetiskajam risinājumam, un šīs idejas īstenošanā iesaistījās mākslinieki Jānis Reinbergs, Ilmārs Blumbergs, Jānis Krievs un Juris Petraškēvics.

Uzreiz gan atteicās no vēsturisko personu attēlojuma uz naudaszīmēm, kā izņēmumu un simbolu atstājot vien Krišjāņa Barona portretu uz simt latu zīmes. Pārējās naudaszīmes rotāja latviskās vides un garīgās kultūras simboli un krāsas – zaļais ozols, violetos toņos iekrāsotā Daugava, brūnganos toņos niansētā latviešu sēta, zilais buru kuģis un latvju jaunavas profils zeltainā krāsojumā.

Un tā 1993. gada 12. februārī Naudas reformas komiteja pieņēma lēmumu Nr. 5 "Par piecu latu naudas zīmes laišanu apgrozībā". Tas paredzēja, ka no 1993. gada 5. marta apgrozībā laiž 5 latu papīra naudas zīmi un tā visur ir obligāti jāpieņem kā maksāšanas līdzeklis.

“Šī diena noteikti ieies Latvijas vēsturē, jo apgrozībā tiek laista jauna naudaszīme – pieci lati. Tās vērtība – 1000 Latvijas rubļi,” 1993. gada 5. martā vēstīja Latvijas rīta laikraksti.

Iespējams, ka sākotnēji latus bija paredzēts laist apgrozībā jau 1. februārī, jo Latvijas Bankas arhīvā glabājas ar šo datumu datēts dokumenta projekts ar I. Godmaņa parakstu.