5. septembri Apvienoto Nāciju organizācija pasludinājusi par Starptautisko labdarības dienu un šis datums izvēlēts, lai godinātu Mātes Terēzes nāves dienu. Tāpēc šoreiz stāsts par sievieti, kura ir viena no spilgtākajām 20.gadsimta personībām. Viņa savu dzīvi veltīja kalpošanai visnabadzīgākajiem. Māte Terēze visai pasaulei ir kristīgās mīlestības un līdzcietības simbols.

Māte Terēze, kuras īstais vārds, piedzimstot 1910. gadā, bija Anjēze jeb latviskojot Agnese Gondža Bojadžiu, pasauli ieraudzīja Skopjē, tagadējā Maķedonijas galvaspilsētā, albāņu izcelsmes katoļu Nikola un Dranafiles ģimenē. Meitenes tēvs strādāja kā būvuzņēmējs, tāpat medikamentu un citu preču tirgotājs. Viņa uzauga dievbijīgā katoļu ģimenē. Nikola bija dziļi iesaistījies vietējās baznīcas norisēs, bet meitenes māte allaž ņēma līdzi savus bērnus uz rīta misi un vakarā kopā ar viņiem lūdzās rožukroni.

Piecu gadu vecumā Agnesi nokristīja, bet gadu vēlāk viņa saņēma Iestiprināšanas sakramentu.

Ģimene dzīvoja pārticīgi, līdz 46 gadu vecumā, kad meitenei bija tikai astoņi gadi, nomira Agneses tēvs. Ģimenei sākās finansiālā ziņā grūti laiki un, lai nopelnītu iztikai, māte veica dažādus rokdarbus. Pēc tēva zaudēšanas meita ļoti satuvinājās ar māti – dievbijīgu un līdzjūtīgu sievieti, kura iedvesmoja atvasi uz labdarību. Neraugoties uz to, ka ģimene bija nonākusi finansiālās grūtībās, meitenes mamma bieži ielūdza pilsētas trūcīgos uz kopīgām pusdienām, mācot, ka viņi visi ir vienoti.

Agnese apmeklēja klostera pārvaldīto pamatskolu un pēc tam valsts vidusskolu. Dziedāja vietējā garīgajā korī, kur bieži vien meitenei uzticēja solo partijas. Draudze, kurai piederēja arī viņas ģimene, ik gadu devās svētceļojumā uz Melnās Madonnas baznīcu Letnicē, un tieši vienā no šīm reizēm, kad meitenei bija vien 12 gadu, viņa pirmo reizi sajuta aicinājumu uz reliģisku dzīvi. Tad arī Agnese paziņoja ģimenei, ka grib kļūt par mūķeni, un 18 gadu vecumā viņa ar mātes piekrišanu atstāja ģimeni, lai kā māsa Terēze dotos uz Īriju un veltītu savu dzīvi misijai. Māti un māsu viņa vairs nekad nesatika, jo komunistiskā Albānija viņai iebraukt valstī neatļāva.

No Īrijas Māte Terēze nonāca vidusskolā Kalkutā, kur sākumā viņa mācīja ģeogrāfiju indiešu meitenēm, vēlāk kļuva par šīs skolas direktori un nostrādāja tur 20 gadu.

Pēc tik daudziem skolā nostrādātiem gadiem māte Terēze nolēma mainīt savu dzīvi un veltīt to, lai palīdzētu nabagiem un cietējiem. Kad 1948. gadā viņa saņēma atļauju no Romas pāvesta dzīvot kā neatkarīgai mūķenei, drīz vien nodibināja Mātes Terēzes Žēlsirdības ordeni. Ordeņa māsas savāca no ielām nabagus, bada cietējus, mirējus un smagi slimos. Viņus pabaroja, nomazgāja, viņiem dāvāja maigu mīlestību, rūpes un uzmanību.

Reiz kāds žurnālists, skatoties, kā viņa apkopj kādu smagu slimnieku, sacīja, ka viņš to nedarītu pat par miljonu dolāru. Uz to māte Terēze atbildēja: „Jā, par miljonu dolāru arī es to nedarītu.”

Daudzi ticēja, ka viņai piemīt „sirds redze” – viņa spēja ielūkoties cilvēku sirdīs un pateikt to, ko svešinieks nevarētu zināt. Reiz kāds ceļojumu aģents lūdza parakstīt mātei Terēzei grāmatu. Viņa ierakstīja: ”Dārgais tēv Paskāl!” Aģents nodomāja, ka māte Terēze viņu sajaukusi ar kādu priesteri. Kad pēc 10 gadiem viņš savā dzīvoklī nejauši atrada šo grāmatu, viņš tiešām bija kļuvis par priesteri.

Kādā citā reizē, kad māte Terēze braukusi cauri ielasmeitu rajonam, viņa pēkšņi likusi apstādināt mašīnu un uzrunājusi tur stāvošo sievieti, lai viņa vēlāk atnākot ciemos uz netālu esošo viņas māsu māju. Šī sieviete kļuva par vienu no mātes Terēzes māsām.

Māte Terēze mira 1997. gada 5. septembrī 87 gadu vecumā. Viņas bērēm Indijā bija piešķirts valsts ceremonijas statuss. Apmēram miljons cilvēku bija atnākuši atvadīties no šīs sievietes, kas pasaulei parādīja, kādai jābūt mīlestībai pret savu tuvāko. Bet Mātes Terēzes kaps, kurš atrodas Žēlsirdības misionāru galvenajā mājā Kalkutā, drīz kļuva par svētceļojumu un lūgšanu galamērķi.

2003. gadā pāvests Jānis Pāvils II Māti Terēzi beatificēja, bet 2016. gada 4. Septembrī pāvests Francisks Māti Terēzi pasludināja par svēto.