1972. gada 5. septembrī traģēdija skar Minhenes Olimpisko spēļu ciematu. Palestīniešu teroristi sagrābj ķīlniekos Izraēlas sportistus. Tauta bez savas valsts jūtas nodota, tāpēc nolemj par neatkarību cīnīties ar teroru. Vācijas varas iestādes ir šokētas, jo neviens pat nebija iedomājies, ka šāds uzbrukums būtu iespējams.

Vācija ar lielu nepacietību gaidīja Minhenes Olimpiskās spēles 1972. gadā. Valsts, kura tikai pirms nieka 30 gadiem bija ierāvusi visu pasauli postošā karā, vēlējās pierādīt, ka tā nav ne agresīva, ne šovinistiska. Diemžēl, bet šāds noskaņojums bija medus maize palestīniešu teroristu organizācijai “Melnais septembris”, kura nolēma izmantot spēles savu politisko mērķu sasniegšanai.

Viss sākās 1972. gada 5. septembrī, kad četros no rīta astoņu vīru grupa sarkanos treniņtērpos pārrāpās pāri olimpiskā ciemata sētai. Paradoksāli, bet teroristiem palīdzēja amerikāņu sportisti, kuri domāja, ka arābi ir kādas komandas sportisti, kuri gluži tāpat – slepus, atgriežas ciematā pēc neatļautas uzdzīves pilsētā. Teroristi palīdzēja amerikāņiem uzrāpties uz žoga, bet amerikāņi atbildēja ar laipnību un padeva roku arī palestīniešu teroristiem. Ciematā sportisti draudzīgi atvadījās. Tikmēr astoņu teroristu grupa devās taisnā ceļā uz Izraēlas komandas māju.

Puspiecos no rīta teroristi, bruņojušies ar automātiem un granātām, klusi lavās Izraēlas komandas durvīs. Cīkstonis Josifs Gutfroinds ir pirmais, kurš pamana automāta stobru lēnām slīdam pa durvīm. 133 kilogramus smagais cīkstonis uzreiz atbalstās pret durvīm, kas aizkavē iebrucējus, Viņš uzsauc pārējiem komandas sportistiem, lai ātrāk mūk prom. Taču sportisti ir pārāk samiegojušies, tikai retais paspēj izmukt no mājas. Jau pēc neilga brīža, “Melnā septembra” rokās ir 11 ķīlnieki. Daži no viņiem iet bojā, kad cenšas izlauzties. Izraēlas komandas cīkstoņi un svarcēlāji vienkārši nespēj samierināties, ka viņu likteni izlems teroristi.

Tikmēr 5. septembra rīts Minhenes Olimpiskajās spēlēs sākas kā ierasts. Sportisti veic savu ierasto iesildīšanos, trenējas vai arī atpūšas, gulšņādami mauriņā. Tikai ap Izraēlas komandas ēku sāk parādīties policisti. Vācijas varas iestādes nepavisam nebija gatavas šādam pavērsienam. Sargi, kuriem bija jāapsargā Olimpiskais ciemats, nebija ģērbušies formas tērpos, bet ieroču vietā viņiem bija rācijas. Pēckara sajūtās vācieši gribēja mainīt uzskatu, ka ir vardarbīga tauta. Likteņa ironija, bet šajā reizē ieroči bija vajadzīgi kā vēl nekad.

Pēc pāris stundām teroristu vadonis, kurš sevi dēvēja par Jēzu arābu valodā, pieprasīja, lai no Izraēlas cietumiem atbrīvotu vairāk nekā 200 palestīniešu kaujinieku, kā arī divus vāciešu teroristus, kuri atbalstīja “Melnā septembra” kustību. Varas iestādes vilcinājās tik ilgi, ka palestīnieši nolēma pamest Vāciju, lai risinātu sarunas Kairā. Kamēr tika gatavota izlidošana, ažiotāža ap sportistu mājvietu pieauga. Televīzijas kameras filmēja notiekošo, bet apkārtnē esošie cilvēki nāca skatīties ķīlnieku krīzes atrisinājumu kā mākslas filmu – ar maizītēm, termosiem un plediem. Īpašo uzdevumu vienības mēģinājumu ielauzties ēkā apturēja pavisam neveikls misēklis, televīzijas operatori tiešajā ēterā filmēja policistu kustības uz jumta, palestīnieši to, tāpat kā pārējā pasaule, skatījās televīzijā.

5. septembra vakarā beidzot tika sagatavota lidmašīna kaujinieku un ķīlnieku izlidošanai. Taču notikumi lidostā pārvērtās par asinspirti. Vācu snaiperu bija mazāk nekā teroristu, bet lidlauks netika izgaismots, līdz ar to, tumsā kaujiniekus pat īsti nevarēja saskatīt. Izraēlas specdienestu aģenti, kuri steigšus bija ieradušies no Telavivas, matus plēsa no vājprāta. Mossad aģenti bija ļoti labi sagatavoti, tāpēc uzreiz saprata, ka vāciešiem trūkst priekšstata, ko vispār darīt.

Kad tumsā sākās panika, krustugunīs tika apšauta lielākā daļa kaujinieku un diemžēl visi Izraēlas sportisti. Pa vidu visam, muļķīgu dezinformācijas “pīli” izpūta kāds no Olimpisko spēļu darbiniekiem. Oficiālajā tērpā ģērbtais vīrs žurnālistiem paziņoja, ka visi sportisti ir atbrīvoti, lai gan tieši tajā brīdī apšaudē izdzisa viena dzīvība pēc otras.

Skandāls, ko izraisīja asinspirts Minhenē, bija milzīgs. Trīs teroristi izdzīvoja, taču viņus atbrīvoja, jo “Melnais septembris” uzreiz nolaupīja “Lufthansa” lidmašīnu, lai pieprasītu savus biedrus atpakaļ. Vācijai šī problēma uz sava kakla nebija vajadzīga, tāpēc valsts pat nekaulējās. Izraēlas specdienests Mossad gan turpināja vajāšanu un tieši šajās operācijās izcēlās Ehuds Baraks, vēlākais Izraēlas premjerministrs. Taču Mossad karoja tāpat kā teroristi. Nogalināja visus, kuri pat varbūt nebija saistīti ar teroristiem. Kad vienā uzbrukumā bojā gāja miermīlīgs iedzīvotājs, kuru Mossad aģenti bija sajaukuši ar palestīniešu teroristu, arī Izraēlai nācās atbildēt par savu rīcību. Vienīgie, kas šajā uzbrukumā ieguva mācību, bija vācu specdienesti. Tika izveidota pilnīgi jauna pretterorisma vienība, kura kļuva par labāko pasaulē. Minhenes slaktiņš Vācijā vairs nedrīkstēja atkārtoties.