Vecākais joprojām iznākošais zinātniskās periodikas izdevums „Karaliskās biedrības filozofiskie darbi” sāka iznākt Londonā 1665. gada 6. martā.

1660. gadā ar karaļa Džordža II apstiprinājuma rakstu tika nodibināta Londonas Karaliskā biedrība dabaszinātņu attīstībai, plašāk pazīstama vienkārši kā Londonas Karaliskā biedrība. Faktiski tas ir Lielbritānijas analogs nacionālajai zinātņu akadēmijai un, iespējams, vecākais šāda veida nodibinājums Eiropā. Un pilnīgi noteikti vecākais joprojām iznākošais ir Karaliskās biedrības periodiskais izdevums – "Philosophical Transactions of the Royal Society" – „Karaliskās biedrības filozofiskie darbi”. Izdevuma pirmā burtnīca nāca klajā Londonā 1665. gada 6. martā.

Pirmizdevuma pilnais nosaukums bija „Filozofiskie darbi, kas sniedz zināmu pārskatu par ģēniju šībrīža pasākumiem, pētījumiem un veikumiem daudzās vērā ņemamās pasaules jomās”. Šādu nosaukumu, kuram acīmredzami piemīt krietns reklāmas potenciāls, izdevumam deva tā pirmais redaktors un Karaliskās biedrības sekretārs, vācu izcelsmes diplomāts un zinātnieks Heinrihs Oldenburgs. Viņš bija celmlauzis šādas zinātniskās periodikas jomā, iedibinot tādus vēlāk vispāratzītus redakcionālās darbības principus kā iesūtīto rakstu precīza datēšana, arhivēšana un arīdzan neatkarīga recenzēšana, ko veica atzīti jomas eksperti. Redaktors uzņēmās arī visu izdošanas finansiālo pusi, ieguldot pamatā savus personiskos līdzekļus. Gluži zaudējumus „Filozofiskie darbi” Oldenburgam nenesa, taču nekādu lielo peļņu arī nē. Toties plašā ārzemju korespondence radīja aizdomas par spiegošanu, un Oldenburgs pat tika arestēts un uz laiku ieslodzīts Londonas Tauerā.

Arī pēc Heinriha Oldenburga aiziešanas labākā saulē „Filozofisko darbu” izdošana tika uzticēta nākamajiem Karaliskās biedrības sekretāriem un joprojām ar viņu privātu finansiālo atbildību. Šī kārtība saglabājās līdz pat 1752. gadam, kad biedrība pārņēma izdevumu savā pārziņā, izveidojot Rakstu komisiju, respektīvi – redkolēģiju. Līdz ar šo laiku ieviesās arī princips, ka „Filozofiskajos darbos” publicējami tikai tādi pētījumi un apcerējumi, kuri pirms tam kā priekšlasījumi celti priekšā Karaliskajai biedrībai un guvuši tās akceptu. Nākamos pārsimts gadus izdevuma uzturēšana radīja biedrībai pastāvīgas raizes, jo tā pārdošana un abonēšana sedza labi ja pusi no izdošanas izmaksām. Žurnāls kļuva rentabls tikai pagājušā gadsimta vidū, kad to sāka abonēt lielāks skaits akadēmisko, pētniecisko un valdības institūciju. Mūsdienās „Karaliskās biedrības filozofiskie darbi” izveidojušies par veselu periodisko izdevumu komplektu ar atšķirīgām tematiskajām ievirzēm un funkcijām un, protams, arī ar tīmekļa versiju.

Vairāk nekā trīsarpus gadsimtos, kas pagājuši kopš „Karaliskās biedrības filozofisko darbu” pirmā izdevuma, žurnālu vadījuši daudzi izcili redaktori, kā, piemēram, ievērojamais 18. gs. ārsts, dabas pētnieks un kolekcionārs Hanss Slouns vai 19. gs. otrās puses fiziķis Džordžs Gabriels Stoukss, kurš ziedoja „Filozofiskajiem darbiem” vairāk nekā trīs sava mūža desmitgades. Vēl daudz vairāk šais simtgadēs bijis izcilu autoru.

„Karaliskās biedrības filozofisko darbu” lappusēs pasauli ar saviem atklājumiem un teorijām iepazīstināja klasiskās mehānikas pamatlicējs Īzaks Ņūtons, par „mikrobioloģijas tēvu” dēvētais Antonijs van Lēvenhuks, elektromagnētisma pētnieki Maikls Faradejs un Džeimss Maksvels, mūsdienu teorētiskās fizikas spīdeklis Stīvens Hokings un daudzi citi.