1824. gada 7. maijā Vīnē pirmoreiz atskaņoja Ludviga van Bēthovena 9. simfoniju. Pats autors – tobrīd jau pilnīgi nedzirdīgs – stājās pie diriģenta pults. Simfonijas pēdējā – vokāli instrumentālā daļa „Oda priekam” ar Fr. Šillera tekstu – mūsdienās kļuvusi par Eiropas Savienības himnu.

„Ak, draugi, – ne šādus toņus! Lai taču tīkamākas, lai priecīgākas mums balsis!” tā savu dziedājumu uzsāka baritons Jozefs Zeipelts. „Prieks! Prieks!” solistam atbalsoja un pievienojās koris. Bija 1824. gada 7. maijs un Vīnes Kartnertortheater – Teātrī pie Karintijas vārtiem – noslēgumam tuvojās Ludviga van Bēthovena autorkoncerts ar pašu komponistu pie diriģenta pults. Zāle bija pārpildīta – jau divpadsmit gadus mūzikas dižgars nebija kāpis uz skatuves, piedzīvojis vairākus gadus ilgu radoša paguruma periodu, kam sekojusi pacelšanās jaunās talanta virsotnēs. Šovakar publika iepazina jaunāko – nesen pabeigto Bēthovena 9. simfoniju, un tās noslēguma daļa veidota vokāli instrumentāla, ar turpat četrdesmit gadus agrāk publicētās Fridriha Šillera dzejas „Oda priekam” tekstu:

Prieks – dzirksts dievu dāvinātā,

Paradīzes lolojums!

Ugunīgi reibinātiem

Tagad templī ienākt mums!

„Bēthovens pie diriģenta pults žestikulēja gluži neprātīgi. Brīžiem viņš izslējās visā augumā, brīžiem saduga līdz zemei – šķita, viņš pats vēlētos spēlēt visus orķestra instrumentus un dziedāt visa kora vietā!” vēlāk atcerējās vijolnieks Jozefs Bēms. Tomēr patiesībā mūziķi tikai centās sekot komponista taktējumam, bet tai pašā laikā vēroja teātra kapelmeistara Mihaela Umlaufa zizli. Jau kopš vairākiem gadiem Ludvigs van Bēthovens bija pilnīgi nedzirdīgs, un mūzika, kuru viņš tobrīd diriģēja, skanēja vien viņa iztēlē. Nostāsts vēsta, ka, izskanot pēdējiem akordiem, komponists izrādījies atpalicis par vairākām taktīm, bet, nemanīdams apkārt notiekošo, turpinājis diriģēt. Tad alts Karolīne Ungere pienākusi viņam klāt, apturējusi un pavērsusi pret klausītājiem. Publika, kas līdz tam apmulsumā klusējusi, eksplodējusi ovācijās. Ļaudis lekuši kājās, trauksmaini aplaudējuši, un tā kā meistara fiziskā nelaime bijusi labi zināma, centušies paust sajūsmu žestos – svieduši gaisā cepures, mājuši ar rokām un kabatlakatiņiem.

Ideja ietilpināt simfoniskā skaņdarbā vokālu daļu bija tam laikam novatoriska. Šillera dzejoli tolaik jaunais Bēthovens komponējis jau drīz pēc tā publicēšanas, bet odas organiska iekļaušana simfonijā komponistam sagādājusi vislielākās grūtības. Var piebilst, ka pats Šillers, kurš savulaik sacerēja „Odu” pēc Drēzdenes brīvmūrnieku ložas „Pie trim zobeniem” pasūtījuma, nevērtēja šo tekstu pārāk augstu. Un ja 9. simfonijas izcilību kopumā, šķiet, neapšauba neviens, ir bijuši tādi, kas kritizējuši tās vokāli instrumentālo daļu. Starp viņiem zināmākais – Džuzepe Verdi kādā vēstulē izteicies: ja simfonijas pirmās trīs daļas esot brīnišķīgas, tad pēdējā pavisam neizdevusies; tāda līmeņa vokālo partiju komponēšana neesot nekāda māksla. Tomēr tieši 9. simfonijas noslēguma daļa mūsdienās kļuvusi par vienu no atpazītākajām tēmām pasaule – kopš 1985. gada „Oda priekam” ir Eiropas Savienības oficiālā himna, un zīmīgi, ka tikai pāris dienas maijā šķir 9. simfonijas pirmatskaņojuma datumu no Eiropas dienas, kad mūsu pasaules daļa atceras Bēthovena un Šillera rindas:

Tie, ko aizspriedums reiz šķēlis,

Tagad savienoti būs.

Prieks mums pāri spārnu cēlis –

Visi ļaudis brāļi kļūs.