Japānas uzbrukums amerikāņu jūras kara bāzei Perlharborā notika sinhroni ar veselu virkni citu triecienu 1941. gada 8. decembrī – britu kolonijām Honkongā un Malajā, Taizemei, Filipīnām. Līdz ar to Otrais pasaules karš izvērsās arī Klusā okeāna reģionā, noslēgdamies ar Japānas sakāvi 1945. gada septembrī.

1941. gada decembrī Japānas impērija uzsāka plašu militāru ekspansiju Austrumāzijas un Klusā okeāna reģionā ar mērķi sagrābt tur esošos rietumvalstu koloniālos valdījumus. Impērijas mērķis tuvākā perspektīvā bija iegūt izejvielu avotus, kuru trūka pašā Japānas arhipelāgā, tālākā perspektīvā – veidot šai reģionā t.s. „Lielo Austrumāzijas kopējā uzplaukuma sfēru”, ģeopolitisku telpu, kurā nebūtu vietas rietumniekiem, un kuras hegemons būtu Japānas impērija. Uzsākot militāru konfliktu ar Savienotajām Valstīm, Lielbritāniju un to sabiedrotajiem, Japāna ievilka Austrumāzijas reģionu Otrajā pasaules karā.

Par šīs konfrontācijas sākumu tradicionāli uzskata japāņu uzlidojumu Savienoto Valstu galvenajai kara flotes bāzei Perlharborā, Havaju salās 1941. gada 7. decembrī. Patiesībā vienlaicīgi, bet dažos gadījumos pat agrāk par šo triecienu, Japāna devās uzbrukumā vairākiem citiem rietumvalstu atbalsta punktiem un teritorijām reģionā, taču uzbrukuma brīdī, kad Havaju arhipelāgā vēl bija 7. decembris, otrpus datumu maiņas līnijai Austrumāzijā jau bija 1941. gada 8. decembris, ar ko arī tiek datēti šie uzbrukumi.

Jau pirms 1941. gada decembra Japāna bija okupējusi lielu daļu Ķīnas austrumu rajonu un daļu Franču Indoķīnas – tagadējās Vjetnamas, Laosas un Kampučijas. Tagad, 8. decembrī japāņu spēki no sauszemes uzbruka Lielbritānijas kolonijai Honkongai, viņu jūras desanti izcēlās malā vairākās vietās Malajas pussalā, gan Britu īpašumos, gan Taizemes teritorijā. Taizemei japāņi uzbruka arī no kaimiņos esošās Indoķīnas. Tāpat šai dienā Japāņu desants ieņēma pirmo nelielo salu Filipīnu arhipelāga ziemeļos, uzsākot Filipīnu iekarošanu, un izsēdās Guamas salā amerikāņiem piederošajā Marianu arhipelāgā.

Visas šīs operācijas tika izvērstas apmēram 2000 kilometru rādiusā, prasīja milzīgu plānošanas un organizācijas darbu, un ļoti lielā mērā bija pārsteigums impērijas pretiniekiem. Japāņiem izdevās īstenot spožu zibenskaru, pirmajā pusgadā gūstot teju nemainīgus panākumus. Britu sadraudzības spēki Honkongā kapitulēja pēc divām nedēļām. Taizemes

armija un policija sākotnēji izrādīja sīkstu pretošanos iebrucējiem, taču valsts faktiskais vadītājs, armijas virspavēlnieks Pleks Pibunsongkrams jau tajā pašā dienā piekrita slēgt pamieru un kļūt par japāņu sabiedroto. Britu sadraudzības spēki ar kaujām atkāpās uz Malajas pussalas dienvidiem, un 1942. gada janvāra nogalē japāņi pietuvojās Singapūrai,  kas pēc nedēļu ilgas pretošanās kapitulēja 15. februārī, paverot ceļu tālākai ekspansijai Nīderlandes Austrumindijas, respektīvi Indonēzijas virzienā. Visnepatīkamākais pārsteigums japāņiem bija amerikāņu un filipīniešu spēku ilgā pretošanās. Līdz 1941. gada beigām japāņu rokās bija lielākā daļa Lusonas salas līdz ar Filipīnu galvaspilsētu Manilu, taču sabiedrotie vēl līdz pat aprīlim noturējās Batānas pussalā, bet pēdējie viņu spēki nocietinātajā Koregidoras salā kapitulēja tikai 8. maijā. Nebija apstiprinājies japāņu pieņēmums, kurā viņi bija balstījuši šī kara stratēģiju, proti, par amerikāņu nācijas gļēvumu un nespēju karot. Patiesībā jeņķi izrādījās negaidīti sīksti karotāji, kas visai ātri mācījās no savām sākotnējām kļūdām, un jau drīz japāņiem bija jādomā, kā noturēt savā zibenskarā ieņemtās teritorijas.