8.martā 80. dzimšanas dienu svinētu krievu aktieris Andrejs Mironovs, ar kura atveidotajām lomām izaugusi vesela paaudze. “Veči laupītāji”, “Briljantu roka”, “Neticamie itāliešu piedzīvojumi Krievijā”, “Divpadsmit krēsli” - ir tās spilgtākās. Patiesībā Andrejs mironovs piedzima 7. martā, bet vecāki dzimšanas apliecībā ierakstīja 8.martu.

Andreja Mironova vecāku, aktieru Marijas Mironovas un Aleksandra Menakera dzīves ceļi krustojās, kad abiem jau bija stabilas ģimenes. Viņu romāns spēji uzliesmoja Rostovā pie Donas, kur Maskavas teātra trupa bija devusies vasaras viesizrādēs.

Cenzdamies atstāt labu iespaidu uz asprātīgo blondīni ar gaiši zilajām acīm, Aleksandrs pie labākā skrodera pasūtīja vismodernāko uzvalku vīstošas rozes krāsā, Jelisejas veikalā nopirka dažādas siera šķirnes, ananāsus, vīnu un, sasaiņojis to visu grozā, ieradās Rostovā, lai iekarotu savas simpātijas sirdi. Ieraudzījusi viesnīcas numurā saliktos kārumus, Mironovas draudzene teikusi: "Tu sveikā cauri netiksi." Un tā arī noticis. Pēc viesizrāžu romāna rudenī Marija paziņoja vīram, ka viņiem jāšķiras, un arī Aleksandram pieprasīja, lai arī viņš sievai paziņo par šķiršanos. Abi apprecējās septembra beigās.

Pēc pusgada, 8. marta izrādes priekšvakarā, aiz kulisēm trīsdesmit gadu vecajai Marijai sākās dzemdību sāpes. Tā līdz ar ilgi gaidīto dēlu radās arī skaists stāsts, ka izcilais aktieris piedzimis uz skatuves.

Andreja tētis stāstījis: "8. marta priekšvakarā gāju uz teātri sagaidīt Mariju pēc izrādes. Eju aiz kulisēm un uzzinu, ka viņa aizvesta uz dzemdību namu Arbatā."

Satrauktais jaunais tēvs ne reizi vien uz turieni zvanīja un beidzot nākamajā dienā, 8. martā, viņam paziņoja, ka piedzimis dēls. Bērns vesels, māte vesela, viss kārtībā.

"Tādu dāvanu gan sev, gan man Marija pasniedza tieši Sieviešu dienā," atzinis Aleksandrs Menakers.

Taču šim stāstam ir otra puse. Andrejs pasaulē esot nācis 7. martā, taču viņa māte izlēmusi dēla dzimšanas apliecībā šo datumu “pārcelt” uz 8. martu, lai tā būtu “kā dāvana sievietēm” par godu Starptautiskajai sieviešu dienai. Ne velti vēlāk lielākajai daļai PSRS sieviešu aktieris šķita kā absolūti iekārojams pusdievs: elegants, ar augstu apkaklīti, zilām acīm, maigu skatienu un satriecoši atbruņojošu smaidu.

Pirmais Andreja izgājiens uz skatuves noticis apmēram piecu gadu vecumā, kad mamma uzstājusies vasaras teātrī. Skatītāji pēkšņi sākuši smieties, Andreja Mironova mamma nav sapratusi, kas par lietu, līdz atskatījusies un ieraudzījusi savu dēlu. Viņš esot bijis pārāk aizrāvies, izgājis no aizkulisēm, un stāvējis, rokas aizlicis aiz muguras, un smējies.

Bet pirmie īstie centieni kļūt par aktieri esot izgāzušies. 11 gadu vecumā Andrejs gandrīz debitēja kino, taču agro kinokarjeras sākumu izjauca dabiskā tīrība. Tīrība un kārtība Mironovu mājā bija kā kults. Piemaskavas Pestovā, kur Maskavas Dailes teātra atpūtas namā vecāki pavadīja atvaļinājumu, ieradās filmas "Sadko" uzņemšanas grupa. Andrejam iedalīja "lomu" masu skatos, liekot apvilkt ubaga drēbes no maisa drānas. Taču viņš tās atteicās uzvilkt uz kailas miesas. Kad kadrā parādījies kolorītais ubagzēns, zem kura drēbēm skaidri bija redzams rāvējslēdzējs, režisors ar kliedzienu patrieca huligānu no filmēšanas laukuma.

Atceroties bērnības gadus, Mironovs bieži sacīja: "Mēs ar tēti." Ar tēvu viņi gāja ciemos pie populāriem talantīgiem cilvēkiem – rakstniekiem, komponistiem, kas uz zēnu atstāja vērā ņemamu iespaidu.

Mironovs, neraugoties uz ģimenes vides unikalitāti, bija tipisks pēckara bērns. Viņš mācījās prestižajā Maskavas 170. skolā, kas atradās Petrovkā. "Licejs Puškina ielā" - tā jaunieši sauca šo skolu, kurā mācījās zinātnieku, aktieru un rakstnieku atvases. Taču bija arī tur bērni no caurstaigājamiem pagalmiem un šķērsielām ar ne tik nevainojamu reputāciju. Mironovs esot bijis klases neformālais līderis.

Bērnībā Andrejs bijis futbola fans un cieši bijis nolēmis kļūt par vārtsargu. Andrejam ļoti labi padevušās arī svešvalodas. Vēl pirms skolas viņš apmeklēja vācu valodas grupu. Toreiz bija grupas, kurās mazi bērni runāja ne tikai vāciski, bet vienlaikus arī apguva labas manieres. Viņi gāja cits pie cita ciemos, spēlējās, kopā pastaigājās. Grupu vadīja jauka sieviete, pēc tautības vāciete. Taču ilgi tas neturpinājās un palika kā viena no agrās bērnības atmiņām. Vācu valoda ar laiku aizmirsās, kaut arī to lieliski zināja Andreja tēvs.

Mironovs brīvi runāja angliski un institūtā iemācījās arī franču valodu. Vecāki domāja, ka viņš turpinās mācīties šajā virzienā. Tomēr viņš gāja vecāku pēdās.  Ar Mironova atveidotajām lomām izaugusi vesela paaudze, kurai viņš ir neatņemamais ģēnijs un iedvesmotājs.

Leģendārais mākslinieks negaidīti saļima viesizrāžu laikā uz Operas skatuves Rīgā, atveidojot Figaro 1987. gadā. Viņš miris Gaiļezera slimnīcā. Apglabāts Maskavā.