1960. gada 9. janvārī tika uzsākta Asuānas aizsprosta būvniecība uz Nīlas. Būve, kuras tapšanā būtisku palīdzību Ēģiptei sniedza Padomju Savienība, devusi pamatīgu ekonomisko efektu, taču turpina jūtami ietekmēt visa reģiona ekosistēmu.

Jau kopš sirmas senatnes ļaužu dzīve Ēģiptē bijusi nesaraujami saistīta ar Nīlu. Milzīgā upe ēģiptiešiem bija īsta dievu dāvana: tās ikgadējie pali atnesa no augšteces auglīgas dūņas, kurās padevās lieliskas ražas. Tieši pateicoties Nīlai, Ēģipte kļuva par vienu no senākajiem civilizācijas centriem. Protams, auglīgo palu vietā gadījās postoši plūdi vai neražu nesošs ūdens trūkums. Jau diezgan sen, kā liecina vēsture, ļaudīm Nīlas krastos radušās domas nosprostot straumi, lai mazinātu plūdu briesmas un labāk izmantotu ūdeni irigācijai.

Šāds projekts jau 11. gs. radies arābu zinātniekam Ibn el Haitamam, Eiropa pazīstamam ar Alhazena vārdu. Ar tā laika tehniskajiem līdzekļiem šāds projekts nebija īstenojams, taču zīmīgi, ka jau Alhazens norādīja uz atbilstošāko vietu aizsprosta būvei: pie Pirmajām Nīlas krācēm, kur jau kopš senās Ēģiptes laikiem atrodas Asuānas pilsēta. Idejas īstenošanas laiks pienāca 19. gs. beigās, kad pie darba ķērās britu inženieri un uzņēmēji, un 1902. gadā pie Asuānas tika pabeigts pirmais aizsprosts. Vēlākajos gados tas tika vairākkārt paplašināts, tomēr tikai daļēji spēja regulēt ūdens caurteci plūdu laikā.

1952. gadā Ēģiptē notika bruņots apvērsums, tika gāzts karalis Faruks I, likvidēta monarhija un varu pārņēma radikālu virsnieku grupa ar apakšpulkvedi Gamālu Abdelu Nāseru priekšgalā. Jaunais režīms tiecās strauji modernizēt valsti, un, cita starpā, ķērās pie daudz iespaidīgāka aizsprosta celtniecības projekta pie Asuānas. Sākumā projektu jau atkal izstrādāja britu inženieri, un bija paredzēts, ka kredītu tā īstenošanai piešķirs Savienotās Valstis un Lielbritānija. Tomēr pēdējā brīdī, kad vienošanās jau praktiski bija panākta, attiecības starp Rietumu lielvalstīm un prezidenta Nāsera režīmu sašķobījās. Ēģipte nepiekrita Savienoto Valstu piedāvātajiem bruņojuma piegādes noteikumiem un tā vietā noslēdza vienošanos ar Padomju Savienības satelītvalsti Čehoslovākiju. Tāpat Nāsers nodibināja diplomātiskās attiecības ar Ķīnas Tautas Republiku un vispār radikāli mainīja Ēģiptes ārpolitiku, kas līdz apvērsumam bija izteikti rietumnieciski orientēta. Rietumu lielvalstis atsauca kredītu, bet arī šai ziņā Nāsers atrada atsaucīgu partneri padomju lielvalsts personā.

PSRS apņēmās uz izdevīgiem noteikumiem sniegt visu nepieciešamo palīdzību, agrākais britu projekts tika aizstāts ar padomju institūta „Gidroprojekt” izstrādātu, visus būvniecībā un tālākajā ekspluatācijā iesaistītos – apmēram 100 000 cilvēku – apmācīja pēc padomju programmām. Ar Asuānas projektu Padomju Savienība bija pamatīgi „izgriezusi pogas” Rietumiem Aukstā kara sacensībā. Kā daļa no būves kompleksa tapa arī grandiozs „Padomju-arābu draudzības monuments”. Asuānas hidroenerģētiskā kompleksa būve tika svinīgi uzsākta 1960. gada 9. janvārī, prezidentam Nāseram pašrocīgi nospiežot detonatora slēdzi un izspridzinot iežus nākamās būvbedres vietā.

Būvniecība ilga vienpadsmit gadus. Pabeigšanas brīdī Asuāna bija sestā jaudīgākā hidroelektrostacija pasaulē, kas tobrīd dubultoja elektroenerģijas ražošanu Ēģiptē. Aizsprosts tiešām deva nozīmīgu efektu lauksaimniecībai: pēc tā uzcelšanas tika būtiski mazināta gan plūdu, gan sausuma ietekme. Aizsprosta ūdenskrātuvē, kurai tika dots Nāsera vārds, uzplauka zivsaimniecība. Tomēr par šiem ieguvumiem nācās un, domājams, arī turpmāk nāksies maksāt augstu cenu.

Jau celtniecības laikā bija jāpārvieto apmēram 100 000 iedzīvotāju un daudzi nozīmīgi senatnes pieminekļi, bet plašas arheoloģiskās izpētes zona pazuda zem ūdens. Aizsprosts mainīja visa reģiona ekoloģiju, jo dūņas, kuras Nīla kopš aizlaikiem pludinājusi uz jūru, tagad paliek Nāsera ūdenskrātuves dibenā. Attiecīgi notiek krastu erozija ne vien zemāk pa straumi, bet arī Nīlas deltā un tuvākajās Vidusjūras piekrastēs.