1888.gada 9.novembrī Londonas vienā no nabadzīgākajiem rajoniem tiek atrastas Mērijas Džeinas Kellijas mirstīgās atliekas. Londonas policija kopā ar Skotlendjardu izmeklē lietu, atzīstot, ka šis varētu būt kārtējais sērijveida slepkavas upuris. Londona iestieg stindzinošas bailēs no Džeka Uzšķērdēja.

Londona 19.gadsimtā ir viena no lielākajām un kontrastiem bagātākajām pilsētām Eiropā. Tajā ieplūst ļoti daudz dažādu cilvēku, turklāt Londonas dokos ienāk simtiem kuģu, kas ved dažādas preces uz Lielbritānijas galvaspilsētu. Vaitčapelas rajons Londonā vairāku gadu laikā pārvērties par netīrības un kriminogēnās vides perēkli, kuru raksturo milzīga pārapdzīvotība un noziegumi katru nakti. 1888.gadā šajā rajonā sākās aizdomīgu slepkavību sērija, kas liek domāt, uzdarbojas viens maniaks.

Džeks Uzšķērdējs ir plaši izbazūnēts leģendām apvīts tēls, kam ar slepkavas īsto personību maz sakara. Londonas policija kopumā izmeklēja 11 slepkavības, kurās centās saskatīt viena maniaka nozieguma pēdas. Tomēr beigās secināja, ka mazāk nekā puse upuru tiešām varētu būt saistīti ar nezināmo uzbrucēju. Visus noziegumus saistīja tas, ka uzbruka sievietēm, kuras pārdeva sevi, turklāt noslepkavoja viņas, pārgriežot rīkli un apgānot mirstīgās atliekas. Noziegumi tika pastrādāti no 1888.gada 31.augusta līdz 1888.gada 9.novembrim, kad atrada pēdējo no upuriem – Mēriju Džeinu Kelliju.

Iemesls, kāpēc policija sāka lietot vārdu Džeks Uzšķērdējs, bija vēstules, kuras saņēma dažādi adresāti. It kā maniaks sāka rakstīt izmeklētājiem, vienā no vēstulēm pat atsūtot kāda upura orgānu daļas. Tā kā maniaks parakstījās kā Džeks Uzšķērdejs, šo vārdu paķēra laikraksti, lai pievērstu slepkavībām lielāku uzmanību. Pat karaliene Viktorija bija noraizējusies par slikto slavu, kuru radīja šīs slepkavības. Tā kā slepkava lieliski pārzināja cilvēka ķermeņa uzbūvi un iekšējos orgānus, aizdomas krita uz visiem apkārtnes ārstiem un miesniekiem, tomēr policija tā arī nekādus rezultātus izmeklēšanā nesasniedza.

Leģendas, kas sākās par Džeku Uzšķērdēju, lielā mērā ir mediju izpūstas. 19.gadsimta vidū Lielbritānijā samazināja preses nodokli un avīzes drukāt varēja visi, kam nebija slinkums. Tā kā avīžu cenas kritās, tās arī lasīja lielāks iedzīvotāju skaits. Šādos apstākļos labākais, kas avīzei vajadzīgs, ir skandāli un šokējošas ziņas. Tāpēc katra lapele drukāja sensacionālu informāciju par Džeku Uzšķērdēju. Kopumā viņam piedēvēja 11 slepkavības. Policija bija droša par piecām. Bērnus sāka biedēt ar dēmonisko Uzšķērdēja tēlu, kad bērni atteicās klausīt vecākus. Savukārt interesantu pīli palaida avīžnieki, kad tika pie dažiem no policijas izmeklēšanas materiāliem. It kā liecinieki, kas pirms slepkavībām redzēja aizejošās prostitūtas, atminējās, ka viņas aizgājušas ar paplukuša skata neizteiksmīgu vīrieti. Tomēr daži liecinieki atcerējās, ka mistiskais svešinieks izskatījies aristokrātisks.

19.gadsimta sabiedrība bija ārkārtīgi polarizēta. Avīžnieki palaida leģendu, ka iedomīgā augstākā sabiedrība izmantoja zemāko slāņu pilsētniekus savām izpriecām. Spekulēja par Uzšķērdēja motīviem un pieļāva, ka viņam ir bijusi nepiepildīta vēlme ņirgāties par mazaizsargātajiem cilvēkiem. Tas protams radīja nicinājumu pret sabiedrības augstākajām personām. Tomēr valdības uzdevumu atrast slepkavu, policija tā arī neizpildīja. It kā vel līdz 1891.gadam pastāvēja versijas par atlikušajām sešām slepkavībām, lai gan viennozīmīgi pierādīt tās nevarēja. Savukārt vairākus gadu desmitus pēc slepkavībām, daži žurnālisti atzinās, ka paši rakstījuši slepkavas vēstules, lai veidotu saviem rakstiem reitingus.

Diemžēl, Džeks Uzšķērdējs ir izmantots popkultūrā arī mūsdienās, nemaz nerunājot par viņam veltīta muzeja atvēršanu. Iznākums slepkavībām bija tāds, ka Londonas pilsētas mērija sāka nojaukt graustu rajonus, lai mazinātu briesmīgo vidi, kurā varēja pastrādāt noziegumus. Tikmēr izmeklētāji izmantoja nelāgo pieredzi, lai uzlabotu izmeklēšanas metodes, kas ļāva jau nākotnē noķert citus noziedzniekus.