Vietvārds Upīte daudziem vairs nav nekāds jaunums. Mazais ciems Viļakas novadā plašāk kļuva zināms pēc tam, kad trīs gadus atpakaļ fonda Viegli balvu “Laiks Ziedonim” novadpētniecībā ieguva kuplā Slišānu ģimene, kas pašā Krievijas pierobežā godā latgaliskās vērtības un dzīvas uztur vietējās tradīcijas.

Lai arī pazīstamākais saimes pārstāvis - novadpētnieks, kultūras darbinieks, folklorists un literāts Antons Slišāns - ir jau aizgājis mūžībā, viņa aizsākto turpina bērni un mazbērni.

Pēc maģistra grāda iegūšanas fizikā viens no bērniem - Antona dēls Andris, no Rīgas atgriezās Latgalē, lai dzimtajā ciemā vadītu jauniešu folkloras kopu un etnogrāfisko ansambli, bet nu arī pašu attīstīto vietējo Nemateriālās kultūras mantojuma centru “Upīte”. Viņa dzīvesbiedre Ligita darbojas te esošajā novadpētniecības muzejā, srādā par skolotāju un kopā ar kuplo piecu bērnu pulciņu aktīvi līdzdarbojas visās Andra uzsāktajās aktivitātēs.

Andra vadītā Folkloras kopa Upīte aktīvi piedalās ne vien mazākos un lielākos vietējos folkloras festvālos, bet no starptautiskiem šāda veida pasākumiem atvedusi arī ideju par savu pašmāju starptautisku folkloras deju festivālu “Ļipa kust”, kas pirmo reizi Ziemeļlatgale  norisinājās šī gada augusta nogalē.

Vietējie danči un rotaļas, kā arī īpašais Ziemeļlatgales dziedājums ar pusbalsi iemūžināts arī Folkloras kopas Upīte izdotajos diskos un rotaļu apmācību DVD.

 

Folklora ir Andra un Ligitas prieks un dzīvesveids, ar kuru viņi ir aizrāvuši arī daudzus vietējos jauniešus.

Andris: “Ir cilvēki, kas pie mums iet folklorā un tā sauktajās tautu dejās jeb skatuves dejās, ko dejo Dziesmu svētkos. Pēc pēdējā brauciena man kāds no viņiem saka – viss es eju prom no tām dejām, kas tur ir – uzej, smaidi, nodejo un noej. Bet folkloras dejā ir pavisam kaut kas cits, te to dzīvību sajūti. Tā kā tas ir - tur nav pilnīgi precīzi visiem vienādi jānodejo, katram sava odziņa var būt, katrs pēc savām izjūtām..”

Ligita: “Esam apbraukājuši vai visu Latviju, mācīdami savus dančus, vadīdami tādas kā danču meistarklases.

Katrs dancis, kas ienāk un mums patīk, mēs to nesam arī tālāk, rādam citiem un pēc iespējas dancojam kopā, jo folklorā ir svarīgi ne jau tikai uz skatuves dancot, bet arī tajā, ko tu dari, iesaistit citus.”

Šobrīd Upītes bērni, jaunieši un vietējie ļaudis, kas Andra un Ligitas entuziasma mudināti iesaistījušies Folkloras kopas Upīte darbībā, vai ik nedēļu sastopami kādā pasākumā ne vien dančus ierādot, muzicējot, bet arī dziedot vien šaipusei raksturīgajā Ziemeļlatgales daudzbalsībā.

Jauna elpa iedvesta arī Ziemeļlatgales dziesmām ar pusbalsi jeb augšējo pavadbalsi, tā kā dziedātāju, kas to var izdziedāt mūsdienās jau ir visai maz.

Ligita: “Etnogrāfiskā ansabļa dziedājums ir ļoti kupls, stiprs un pusbalsij ir jāiet visam cauri. Ja desmit sievas dzied, tad pusbalss ir viena un tai jābūt ļoti sadzirdamai.”

Andris: “Mēs esam laikam vienīgie, kas to (šo dziedāšanas tradīciju) no jaunajiem turpinām. Mums no jaunajām ir trīs pusbalss cēlējas (R.L. – viena no tām Andra un Ligitas vecākā meita sešpadsmitgadīgā Kate), citur ir palikušas tikai vecās sievas.”

Andris un Ligita danču soļus, mūziku un vietējās dziesmas lielākoties smēlušies no savulaik aktīvā novadpētnieka un vietējo tradīciju izzinātāja Antona Slišāna, kurš saviem bērniem un mazbērniem atstājis lielu kultūrvēstures mantojumu. Tagad tas saudzīgi un ar lielu atbildību tiek likts lietā.

Ligita: “Tie bija kādi 70-tie gadi, kad Antons sāka iemūžināt lentēs, lai paliek piemiņa no tiem cilvēkiem, kas tolaik te dzīvoja. Kopā ar savu mātes brāli Miķeli Jermacānu. Svarīgākā lieta viņam visā tajā bija arī savas mātes piemiņu atstāt turpmākajām paaudzēm – mazbērniem, mazmazbērniem.”

Andris: “Tajā diskā, kas ir ar dziesmām, tajā lielākā daļa dziesmu ir tieši tās pirmās ko tēvs ierakstīja – viņa mātes dziedātās dziesmas.”

Tieši šo tradicionālo vērtību un vietējo kultūras bagātību saglabāšana un nešana tālāk, bija tas, kas vairākus gadus atpakaļ Slišānu saimes Edīti Husari mudināja šos pierobežas kultūras glabātājus pieteikt fonda viegli izsludinātajam apbalvjumam “Laiks Ziedonim”.

Tradicionālās kultūras nozares eksperte, Balvu centrālās bibliotēkas vadītāja un kultūras darbiniece Ruta Cibule arī pati aktīvi apmeklē Slišānu saimes rīkotos pasākumus un uzteic to entuziasmu ar kādu Slišānu saime spējusi ne vien dzīvas noturēt tradīcijas, bet to darīt ar īpašu uzmanību.

Andris ar saimi pie sasniegtā neapstājas, viņi ir jauni, mazākie bērni vēl tikai aug, un viņiem vēl daudz kas no senču mantojuma jāatklāj, tāpēc Slišāniem ir gūzma idejām, kas te Viļakas novada Upītē, mazajā ciemā ar vien simts iedzīvotājiem, jāattīsta un jārealizē.

Andris: “Varbūt tas ir sautīgi, bet visi pasākumi, ko es te daru, ir tikai lai bērni kaut ko nezaudētu. Piemēram, Rīgā var aiziet jebkurā dienā uz teātri vai kur citur izklaidēties, un ja mēs pārceļamies (R.L. – Slišāni uz Upīti no galvaspilsētas pārcēlās gandrīz desmit gadus atpaļ), lai bērni nejustos zaudētāji, tāpēc mums viņiem jāpiedāvā pašiem kaut kas ko darīt. Un mēs taisām visus pasākumus,

visu ko mēs te darām, lai mūsu bērniem būtu izklaide, gudra izklaide. Un līdz ar to, ja bērniem ir, tad arī viņu draugiem ir, un ja bērniem ir, tad arī viņu vecākiem vai vecvecākiem ir – visiem tad ir pasākumi. Par savu domājot, beigās sanāk priekš visiem. Ir jātaisa visi pasākumi bērniem!”

 

*Saruna ar Andri un Ligitu norit latgaliski un Viļakas novada Upītei tik raksturīgajā Ziemeļlatgales izloksnē